Kaspars un Lolita Duges ne tikai saimnieko savā zemnieku saimniecībā, bet ir arī sabiedriski aktīva ģimene.
Kaspars no Vilces pagasta un Lolita, kura nāk no Liepājas puses, iepazinušies Jelgavā, dzīvojot vienās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) kopmītnēs, un kopā ir jau desmit gadu. Vecākajai meitai Rutai deviņi gadi, bet mazajai Neldai – deviņi mēneši. Ģimene dzīvo un saimnieko Terēnos, Kaspara tēva mājās. Abi atzīst, ka dzīve laukos nav tikai vienmuļš darbs, varot pagūt vēl daudz ko citu – bērnu vairākas reizes nedēļā izvadāt uz treniņiem, dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā «Medaga», apmeklēt kultūras pasākumus, vairākas reizes gadā ceļot un nodarboties ar saviem vaļaspriekiem.Dejo un ceļo«Uz deju mēģinājumu noteikti jādodas – nevar iegāzt kolektīvu,» teic Kaspars, un var just, ka dejošana viņam ļoti iet pie sirds. Tā palīdzot atslēgties no darba saimniecībā, un kur tad vēl iespēja braukt ciemos pie citiem kolektīviem, kopīgi pasākumi, skates, piedalīšanās dziesmu svētkos, iespēja pabūt ārzemēs. Dejot patīk arī Lolitai, taču viņa nobažījusies par tām pagasta sievietēm, kuras arī labprāt vēlētos dejot, taču Vilcē kā jau citviet laukos vērojams puišu deficīts. Kā astoņi dejotāji ir, tā arī paliek, vairāk neesot, piebilst Kaspars. Abi «Medagā» danco piecus gadus, bet nesen nosvinēta kolektīva desmit gadu jubileja. Dejošana pārim esot kā vitamīni, kas turklāt neprasot lielus ieguldījumus, toties sniedzot prieku par kopā pavadītu laiku. Kā zināms, kopīgi vaļasprieki arī stiprina ģimeni. Kaspara hobijs ir medības. Vīram nereti līdzi braucot arī sieva un bērni. Citkārt medības tiekot apvienotas ar viesošanos pie kāda kursabiedra, tad draugi sabraucot ar ģimenēm – uzceļot teltis, ejot pirtī – vai arī noīrējot busiņu un kopā ar bērniem, no kuriem daži vēl zīdaiņa vecumā, ceļojot pa Latviju un kaimiņvalstīm. Ar tūrisma firmu starpniecību pabūts daudzās eksotiskās zemēs, bet tiekot braukts arī pašiem uz savu galvu, nesen tā apmeklēta Maskava.Iestājas par vienotībuTā kā abi Duges ir sabiedriski aktīvi, viņi ir neizpratnē, kāpēc citi sēžot mājās un ir grūti iekustināmi. Arī no pašvaldības puses vērojama pasivitāte jaunu ideju atbalstam. «Gribētu, lai savstarpējās sadarbības būtu vairāk, lai cilvēki būtu vienoti par kaut ko, tas pašlaik palīdzētu,» spriež Lolita.Par vienotību iestājas arī Kaspars, kurš kautrīgi atzīst, ka «daļēji» bijis viens no zemnieku nemieru koordinatoriem savā pagastā. Televizorā skatīties, kā lauksaimnieki ar traktoriem dodas uz Rīgu, – to varot visi, bet kādam arī jābrauc – pašiem vien to vajag, spriež saimnieks. Saimniecība Dugēm nav no mazajām – 700 hektāru zemes, tiek audzēti graudi, rapsis, nodarbināti pieci strādnieki. Šādu saimniecību Vilcē esot vien četras piecas. Kaspars ir kooperatīva «Latraps» un biedrības «Zemnieku saeima» biedrs, savukārt Lolita – biedrības «Vilces attīstības centrs» (sarunvalodā dēvētas par dāmu klubiņu) dibinātāja un vadītāja. Viņa pārliecināta, ka sievietēm, jo īpaši šajā laikā, kad daudzas ir bez darba, būtu svarīgi iemācīties izgatavot dažādas praktiskas un skaistas lietas, kuras var arī pārdot, tādējādi papildinot ģimenes budžetu. Tāpēc uz dāmu klubiņu tiekot aicināti cilvēki, kas māk parādīt, piemēram, kā no pērlītēm izgatavot kaklarotas un piekariņus mobilajam telefonam, apgleznot zīdu, izgatavot apsveikuma kartītes, no auduma veidot puķes. Sievietes iepazīst arī kosmētiku, bijusi tikšanās ar ārsti. «Izdzirdot vārdu «dāmu klubiņš», daudziem šķiet, ka tur notiek tikai klačošanās, taču mums nav laika apspriest pagasta jaunumus,» turpina Lolita. Vilces dāmu klubiņa sieviešu darbiņi bijuši apskatāmi un tos varējis iegādāties tūrisma izstādē «Balttour», bet tagad esot jāgatavojas 25. aprīlī paredzētajai tūrisma sezonas atklāšanai Vilcē, kur ar saviem darbiem tikšot prezentēts arī dāmu klubiņš. Taču ne vienmēr ar sieviešu klubiņa būšanu ejot tik gludi. Bijuši brīži, kad gribējies visu mest pie malas, taču cilvēki zvanot un jautājot – kas būs, ko darīsim. Klubiņa dalībnieču skaits esot mainīgs, bet pastāvīgi tajā darbojas aptuveni desmit dāmu. Ļoti grūti sievietes esot dabūt ārā no mājām – satiekot apsola, ka atnāks, bet, kad jānāk, – nekā. Taču, mājās sēžot, ko jaunu iemācīties ir grūti. Tomēr esot arī pozitīvi piemēri – atnāk sieviete, atved līdzi savas meitas, un visas kopā iekrīt azartā, verot pērles. Laukos nav garlaicīgi«Visu laiku esam apritē – medības, dejošana, sarīkojumi, ciemošanās pie vecākiem, Kaspara kursabiedriem Madonā, Siguldā, Talsos,» stāsta Lolita. Dzīvesbiedrs piebilst, ka salidojumi joprojām notiekot katru gadu. Kaspara kursabiedru vidū ir Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra direktors Mārtiņš Cimermanis, taču salidojumos visi esot vienādi, neliedzot padomu vai palīdzību. Kaspars labprāt stāsta par savu saimniecību. Graudkopību krīze pagaidām vēl neietekmējot – pagājušajā vasarā bijusi laba raža. Minerālmēsli iegādāti jau rudenī, arī «ķīmijai» cenas īpaši nepaaugtināšoties, taču vislielākās bažas esot par to, kāda rudenī graudiem un rapsim būs iepirkuma cena – to nevarot iepriekš prognozēt. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijas laukos vajag attīstīt ražošanu – nelielas rūpnīcas, kur izgatavotu, piemēram, krānus vai ko citu, bet aiz uzņēmuma žoga būtu rapša vai kviešu lauki – jo cik tad laukos ir zemnieku, bet cilvēkiem vajag darbu. Nebūtu slikti, ka katrā ciematā darbotos restorāns, viesnīca. Rūpējoties, lai saimniecības strādniekiem arī ziemā būtu darbs, Kaspars organizē darbus gan savā mežā, gan piedalās «Latvijas valsts mežu» rīkotajās izsolēs. Ja tā nerīkotos, diezin vai cilvēkus pavasarī sagaidītu atpakaļ darbā saimniecībā. Lai attīstītu ražošanu, ņemti kredīti, izmantots ES struktūrfondu un valsts atbalsts. Dzīvesbiedre piebilst, ka gatavojot iesniegšanai dažādus gan ar lauksaimniecību saistītus, gan viņas vadītās biedrības projektus. Visvairāk tracinot lielā birokrātija, kontrolēšana. Arī piekasīšanās par sīkumiem, piebilst Kaspars. Fondu apguve esot viena liela nervu bojāšana. Ne reizi vien nācies mērot ceļu uz Jelgavu, lai saskaņotu vai pārskaņotu kādu jautājumu. Abi cer, ka tagad līdzekļu ekonomijas dēļ lielie kontrolētāji nedaudz nomierināsies un zemnieki varēs netraucēti saimniekot. Kaspars un Lolita ar nepacietību gaida aprīli. Tad deju kolektīvam būs skate, bet saimniecībā sāksies jauns darba cikls, kas nekad tā īsti neapstājas. Arī klusajā sezonā laukos katrs var atrast sev tīkamu nodarbi – vajag tikai gribēt.
