Varētu domāt, ka viņš bija vājš. Es to nezinu, kaut viņš ir mans vectēvs – Aleksandrs Feodorovs, manas mammas tētis. Viņam bija sieva un četri bērni, un viņu iesauca vācu leģionā. Pēc neilga laika vecmamma saņēma viņa vēstuli un paciņu ar dāvanām. Katram bērnam kaut kas maziņš. Mamma saka – viņai ticis rozā krekliņš. Bet vecmammai vēstule – ka viņš necīnīsies. Viņš neļaus sevi padarīt par lielgabalu gaļu, tāpēc roku pieliks sev pats. Lai saprot. Lai piedod. Tajā brīdī, kad vecmamma to vēstuli lasīja, vectēva laikam jau vairs nebija. Viņš iedzēra etilspirtu.Tajā dienā, kad vecmamma vēstuli saņēmusi, bijusi silta pavasara diena. Bērni skraidījuši laukā – dubļainā pagalmā. Vecmamma un viņas svaine istabā raudājušas. Vēlāk vācieši atsūtījuši plānu, kur vectēva kaps, – smalki, skrupulozi izzīmētu. Mamma saka, vēl tagad atceroties – uz tāda kā pergamenta sarkanas līnijas. Vecmamma nekad, nekad par vectēvu nerunāja. Mamma nemaz nezina, kur tie dokumenti palikuši. Laikam, kad mājas sabumbotas, sadeguši. Mamma neko daudz nevar pastāstīt. Viņai toreiz bijuši gadi četri pieci. Neatceras taču. Un viņas mamma klusēja. Viņa nekad neko par sevi nestāstīja. Klusums. Baltais plankums, kā to moderni savulaik sauca.Bet vecmamma kolhoza laikos par leģionāra atraitni dēvēta. Un toreiz tas nebija labi. Tas bija pavisam slikti. Zīmogs. Slikts un smags zīmogs. Ne tikai pār vecmammu, bet pār bērniem arī. Varbūt tāpēc vecmamma visu laiku klusēja. Nezinu. Viņa gan raksturā tāda šerpa bija, mēs, mazbērni, īsti mīlestību nesajutām. Nu – neizrādīja, kaut droši vien jau mīlēja. Viņai dzīve tāda – nepateicīgi smaga. Leģionāra atraitne.Nezinu, ko vectēvs domātu par 16. martu. Es to neizjūtu kā īpašu piemiņas dienu. Ne tā kā, piemēram, 14. jūniju vai 25. martu, kas ir tēta ģimenes izpostīšanas gadadiena. Bet 16. martā, kad atkal un atkal atskan klaigas par fašisma atdzimšanu, man vienalga ir jādomā par vectēvu. Viņam bija jaunsaimniecība. Viņš bija zemnieks. Viņš negribēja karot ne pie sarkanajiem, ne pie zilpelēkajiem. Es pat nezinu, kā tik ilgi – līdz leģiona formēšanai – viņš bija izvairījies no armijas. Un tad leģions viņam kļuva liktenīgs. Un es nezinu, kāpēc viņš mira no savas rokas. Vai tikai aiz vājuma, aiz bailēm vai tomēr aiz kādiem ideoloģiskiem apsvērumiem. Jā, viņš bija leģionārs, lai cik arī īsu laiku, bet – bija. Un vecmamma bija leģionāra atraitne, bet bērni – leģionāra bāreņi.Vai man 16. martā ir svarīgs gājiens uz Brīvības pieminekli un zieds pie Latvijas kājām? Nē. Tas ir svarīgi tikai tiem, kas ar 16. martu grib tracināt tautu, tā iesitot sev politiskos punktus. Man ir svarīgi saprast, ka aiz katra leģionāra palikusi ģimene. Izpostīta un zākāta. Un tāpēc klusums. Es augu un nesapratu, kāpēc man nav neviena vectēva. Tikai vēlāk uzzināju – viens bijis aizsargs un nošauts, otrs – leģionārs. Traka biogrāfija! Tāpēc labāk klusēt. Labāk izlikties, ka nav bijis ne aizsarga, ne leģionāra. Bet es negribu izlikties, jo manu ģimeni ietekmējušas abas – gan Staļina, gan Hitlera vara. Tipiski – abi lielākie noziedzīgie 20. gadsimta varas režīmi izbradājuši manu privāto vēsturi. Milzums ģimeņu vēsturi.Tāpēc 16. marts nav primitīva maršēšanas diena, ko pārmest sirmajiem vīriem, kuru privātās vēstures izbraukātas Staļina un Hitlera tankiem. 16. marts man ir diena, kad saprast – vienā brīdī diemžēl mūsu pasaule krāsojusies tikai sarkana un tikai zilpelēka. Un parasta cilvēka individuālā brīvība, paša griba un izvēle bijusi tikai tik, cik lemt vai mirt no pretinieka vai savas rokas. Abi mani vectēvi mira tad, kad viņiem bija aptuveni tikpat gadu, cik tagad man. Tikai atšķirībā no viņiem man tagad ir brīvība izvēlēties – pieminēt, atcerēties vai aizmirst. Es izvēlos atcerēties un mēģināt saprast. Aizsarga un leģionāra, un varbūt pat vairāk – sevis dēļ.
