Valstī ir skolas, kur audzēkņu iesaistīšana regulāros tīrīšanas darbos tiek vērtēta pretrunīgi, taču mūsu pusē pedagogi bērnu nodarbināšanu vērtē kā noderīgu.
Ineta Ozoliņa, Lielvircavas pamatskolas direktore:Mums nekad šajā ziņā nesaskaņu nav bijis, un mūsu skolas 11 hektāru plašās teritorijas sakopšanas darbi ar bērnu piedalīšanos jau kļuvusi par tradīciju. Vecāki ir tikai par, paši nāk ar iniciatīvu gan sakopšanas, gan klašu remonta darbos. Arī skolas nolikumā paredzēts veikt ikdienas dežūras, un skolas dežurants, piemēram, ierodoties svešam cilvēkam, palīdz viņam orientēties, aizved uz meklēto kabinetu, ja nepieciešams, palīdz arī mazākajiem skolēniem. Pieļauju, ka sarunu līmenī kādam bijušas pretenzijas pret šādu kārtību, bet tad tās noteikti klasēs pārrunātas un atrisinātas. Es esmu tikai par klašu un skolu dežūrām, un arī Spodrības dienai un apkārtnes sakopšanas talkām ir jābūt. Mums pie skolas ir muiža, ko apmeklē tūristi, tā ka apkārtnei jābūt tīrai. Bērniem jāmācās no mūsu piemēriem, turklāt veidojas laba sadarbība ar skolas tehniskajiem darbiniekiem. Par laimi, mūsu skolā šajā jomā viss ir kārtībā.
Inga Jansone, Aizupes pamatskolas direktore:
Mums šajā ziņā problēmu un konfliktu nav. Jau iepriekšējās direktores laikā tika aizsākts ekoskolas projekts, skolēni regulāri iesaistās aptuveni trīs hektāru plašās skolai piegulošās teritorijas sakopšanā un talkās, esam arī stādījuši mežus. Darbi ir ierasti, un neviens pret to neprotestē. Tā bērniem tiek iemācīta atbildība par apkārtējo vidi. Skolēniem gadījies arī redzēt vandaļu izdemolētu un izbraukātu Zaļo klasi, un tad katrs var aizdomāties, vai mēs vēlētos tādā vidē dzīvot ikdienā. Sākot ar 5. klasi, skolēni pēc grafika dodas palīdzēt ēdamzālē, savi pienākumi ir arī klašu dežurantiem – pacelt zemē nomestos papīrus, notīrīt tāfeli, sacelt uz galdiem krēslus, izslaucīt grīdu, savākt un sašķirot atkritumus. Reizi nedēļā jāapkopj puķes, arī solus mazgājam tikpat regulāri. Dežurantiem jāraugās, lai klase visu laiku būtu kārtībā – ikvienam ir tiesības sākt stundu sakārtotā telpā. Visi šie darbi ir audzinoši. Nav māksla ievest bērnu sterilā vidē ar desmit apkopējām. Ja pašam roka jāpieliek, tas ir citādi. Savulaik likumā bija noteikti dažādi bērnu nodarbināšanas ierobežojumi, bet tad var jautāt – vai skolotājiem šie sakopšanas darbi jāveic? Līdz galējībām jau var aiziet vienmēr. Tajā pašā laikā nepiekrītu, ka būtu jātaupa līdzekļi uz apkopēju rēķina, darbos pilnībā iesaistot skolēnus.
Agris Celms, Jelgavas 4. vidusskolas direktors:Līdz manām ausīm nekādas ziņas par nesaskaņām nav nonākušas. Klašu dežurantiem darbs ir minimāls – notīrīt tāfeli un sacelt krēslus uz galdiem, pārējo paveic tehniskais personāls. Ja nu tiešām rodas situācija, ka kāds nevēlas pacelt nomesto papīrīti, problēmas tiek risinātas uz vietas – vai nu galu galā to paceļ pats skolēns, vai arī šāda «aristokrāta» vietā to izdara kāds cits. Darbaudzināšana ir laba lieta, un par nekorektu varētu saukt vien situāciju, kad skolēni tiek nodarbināti aspektos, kur kādam citam maksā algu. Balansi šai situācijai var būt dažādi, un tie paredzami normatīvajos dokumentos, ko akceptē gan skolēni, gan viņu vecāki, un tad tur nekādiem kašķiem iemesla nav. Atrunas, ka tīrīšana aizņem daudz laika, ir smieklīgas. Arī uzskatīt, ka bērniem jāaug «baltām rociņām», protams, ir nepareizi – viņiem jāuzņemas atbildība par telpu, vietu, pašu atstātajiem atkritumiem. Varbūt ir ģimenes, kur uzskata citādi, bet tur attiecīga vide arī tiek veidota. Ja mums būs jāsāk taupīt uz tehniskā personāla rēķina, visiem vajadzēs vienoties par jaunu kārtību un jādzīvo vien tālāk.
