Vecum vecais stāsts par skolasbērniem un viņu tiesību un pienākumu disbalansu. Uz pārdomām raisīja materiāls par situāciju kādā Kurzemes dižpilsētas skolā, kur arī iestājies jostu savilkšanas laiks un nolemts mazlietiņ ietaupīt uz mācību iestādes tīrīšanas izdevumiem, uzdodot audzēkņiem kopt savu klašu telpas. Arī agrāk par tīrību bijis jārūpējas pašiem skolēniem, taču tad veiktas «tālredzīgas» izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likumā, šādu «ekspluatāciju» aizliedzot. Vēlāk sekojuši citi grozījumi, un tā nu pie birstes un lupatiņas solu virsmu slaucīšanai būs jāķeras pašiem skolasbērniem.Kā šādas pārmaiņas tika uzņemtas virtuālajā vidē!? «Tas ir pretlikumīgi», «tā var pazemot vājākos», «tādā gadījumā jāsamazina mājasdarbu skaits, citādi nav laika» – tie ir tikai daži auditorijas domugraudi… Laikam šo «pērļu» autori paši skolu apmeklējuši kādā paradīzes pludmalē, kur katram līdzās stāvēja apkopēja ar slotu. Tiesa, pāris rakstītāju gan atgādinājuši, ka savulaik klašu tīrīšana bija atstāta skolēnu ziņā un regulāras dežūras notika arī skolas virtuvē. Un, zināt, no krēslu celšanas uz galdiem, šķiet, neviens bruku nedabūja! Arī no tāfeles tīrīšanas un grīdas slaucīšanas rokas nenokrita! Un jāsaprot, ka šāda prakse ir pietiekami iedarbīgs veids, kā atturēt no skolas piemēslošanas.Vai šajos laikos jaunā paaudze tiešām būtu kļuvusi tik tizla, ka mazliet fiziska darba iedzen nebeidzamā aizdusā? Ja tā, pēdējais laiks skolās ieviest papildu sporta nodarbības, citādi pēc gadiņiem desmit valsti pārņems pamatīgs vārguma sindroms, kad pat šķīvi nomazgāt būs par smagu, bet iepirkuma maisiņa uznešana līdz trešajam stāvam šķitīs kā bezgalīgs maratons.Patīkami, ka uzrunātajās mūsu puses skolās «pseidonevarīšu» kliedzieni vismaz pagaidām nav dzirdami.
