Atšķirībā no personīgā budžeta, kuru kontrolējam paši, valsts budžeta pārvaldīšanu un tērēšanu mēs uzticam ievēlētajiem varas pārstāvjiem – parlamentam un valdībai. Parasti, jo lielāka ir valsts ekonomika, jo lielāks arī valsts budžets, taču jautājums vienmēr bijis – cik lielu daļu līdzekļu sabiedrība vēlas «atdot» varai un uzticēt tai sadalīt. Sabiedrība vienmēr cer, ka vara tiešām šo naudu sadalīs sabiedrības interesēs. Turpretī varas lielākais izaicinājums vienmēr bijis – cik daudz naudas «iegūt» no sabiedrības un kā tērēt šos līdzekļus.Galvenais, kas veido valsts budžetu, ir nodokļi. Tie ir tikpat seni kā pati cilvēce. Jau sensenos laikos kāds kādam kaut ko maksāja vai kaut ko atņēma. Arī baznīca tradicionāli prasījusi desmito tiesu. Mūsdienu ekonomikā, kā to pierāda statistika, vara no mums prasa pat vairāk. Proti, ekonomiski attīstītajās valstīs nodokļi veido ap 30 procentu sabiedrības kopējo ieņēmumu (IKP). Ir valstis, kur šis rādītājs ir krietni augstāks, piemēram, Skandināvijā nodokļi veido pat līdz 50 procentiem no IKP. Tādējādi tās tiek uzskatītas par sociālās politikas valstīm, kur sabiedrība gatava maksāt lielus nodokļus, pretī saņemot daudz valsts pakalpojumu vai atbalstu. Problēma ir tā, ka sabiedrība vienmēr domās, ka vara naudu nesadala tās interesēs, un tai vienmēr gribēsies maksāt mazāk, pretī saņemot vairāk. Tas laikam ir cilvēciski. Turpretī vara vienmēr domās, ka tā labāk zina, kā sadalīt tai uzticēto naudu, turklāt vara rada tieksmi arī pēc naudas varas – tieksmi tērēt līdzekļus, kuru pārvaldīšanai tai dotas pilnvaras.Iespēja pašiem sadalīt Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos Latvijā sabiedrība vairs nevēlas uzticēt varai pārdalīt savu naudu. Tādēļ ekonomisko grūtību laikā varbūt pašiem jāķeras pie tās sadales, proti, pašiem jālemj par nodokļu maksāšanu. Tas zināmā mērā saskan ar ASV tā dēvēto brīvprātīgo nodokļu maksāšanas principu, kura pamatā tiek uzskatīts, ka ienākuma nodokļa maksāšana no saviem ienākumiem ir brīvprātīga. Diemžēl vecajā pasaulē, arī Latvijā, tādas sistēmas nav un diez vai būs tuvākajā laikā, jo brīvprātīga nodokļu maksāšana Latvijā var izraisīt pilnīgu haosu. Kāds ir risinājums? Iespējams, pakāpeniska pāreja no labprātīgas uz brīvprātīgu maksāšanu, ieviešot normas, kas atļautu pašiem izlemt, kam novirzīt daļu – piemēram, 20 procentu – no maksātajiem nodokļiem. Varbūt doma šķiet utopiska, ņemot vērā valdības tendences arvien vairāk palielināt nodokļu slogu, īpaši skarot personas ar zemākiem ienākumiem, tomēr faktiski jau tagad pastāv neliela iespēja tā darīt, izmantojot nodokļu atlaides. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs tās var saņemt par līdzekļiem, kas ziedoti sabiedriskā labuma organizācijām vai budžeta iestādēm, novirzīti pensiju fondos, apdrošināšanai, izglītībai vai medicīnai. Minētās atlaides ir nelielas un ieguvums no tām – faktiski nožēlojams. Piemēram, lai arī no 2009. gada limitu par izglītību palielināja līdz 300 latiem, faktiski nav augstskolas, kurā par šādu summu var mācīties, turklāt no tās nodokļa maksātājs atgūst tikai 23 procentus jeb 69 latus. Pagaidām – ziedošanaEkonomikas problēmu iespaidā pašreizējos apstākļos finansiālās grūtībās nonākušas daudzas budžeta iestādes. Par daļu – parlamentu, valdību, aģentūrām – diez vai uztraucamies, bet daudzas, piemēram, policija, ir nepieciešamas. Ko varam darīt lietas labā? Viens variants – nedarīt neko un klausīties kārtējos valdības paziņojumus par samazinājumu visām valsts un pašvaldības iestādēm, cerot, ka policija, skolotāji, medicīnas darbinieki un citi kaut kā izdzīvos. Vai cerot, ka naudas samazinājums attiecas arī uz īpaši izveidotajām valsts aģentūrām, ostu un citām valdēm, kurās algu samazinājums par 50 procentiem atstātu to saņēmēju rīcībā būtiskus ieņēmumus. Taču mums ir vēl viena iespēja. Mēs varam ziedot budžeta iestādēm. Ziedot, saņemot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides. Lai arī iet grūti, nereti naudu tērējam neiedomājamām lietām, piemēram, balsojot par Eirovīzijas dziesmām, iztērējam 30 santīmu par zvanu. Ja katrs šos santīmus ziedotu policijai… Nākotnes risinājumsNākotnē vēl efektīvāks risinājums būtu, ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanu jeb nodokļa atlaides veidotu tā, ka par daļu no maksājamā nodokļa pats maksātājs brīvprātīgi varētu izlemt, kam to novirzīt – izglītības, kultūras, sociālām, militārām, pensijas, bibliotēkas, pašvaldības, slimnīcu, Saeimas, policijas vai citām vajadzībām. Turklāt, lai gan autors ir pret partiju finansēšanu no valsts budžeta, ja tomēr tādu ievieš, arī to varētu veidot tādējādi, ka nodokļa maksātājs lemj, kurai partijai novirzīt daļu viņa nodokļu. Šāda sistēma, no vienas puses, palielinātu līdzpilsoņu atbildību, un viņi nevarētu vainu par nepareizu naudas sadali uzvelt tikai varai. No otras puses, šāda kārtība valsts un pašvaldības pārvaldei un citām valsts struktūrām liktu konkurēt un cīnīties par naudas piesaisti.Kā galvenais arguments, ko vara, visticamāk, minētu pret lielākām nodokļu atlaidēm, protams, būtu budžeta resursu trūkums. Kā jau teikts, vara vienmēr domā, ka tā pati labāk zina, kā sadalīt naudu. Arī valdība noteikti būtu pret piedāvātajām izmaiņām, turklāt aizbildinoties arī ar Starptautiskā Valūtas fonda prasībām, kuras gan sabiedrības lielākā daļa nemaz nezina. Taču vēl lielāks resursu trūkums ir visiem pavalstniekiem. Jāsaprot, ka valsti veido tās iedzīvotāji, nevis valdība. Nodokļu sloga palielināšana, nepalielinot nodokļu atlaides, novedīs pie nepakļaušanās «labprātīgai» nodokļu maksāšanai. Un galu galā ar šo priekšlikumu nauda jau nepazūd, piemēram, bankās, sindicētajos kredītos, galvojumos, aģentūrās, gluži pretēji – tā tieši aiziet sabiedrības mērķiem. Atļaujiet mums pašiem izlemt, kā tērēt mūsu naudu, nu vismaz par 20 procentiem!Saīsināti no www.politika.lv
