Izglītības un zinātnes ministrijas uzblīdušajā aparātā dzimis kārtējais dzīvotnespējīgais projekts, kā būtība – ignorējot šo augstskolu vadības, mācībspēku un studējošo viedokli.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) uzblīdušajā aparātā dzimis kārtējais dzīvotnespējīgais projekts, kā būtība – ignorējot šo augstskolu vadības, mācībspēku un studējošo viedokli, sabāzt zem savas cepures visas valsts augstskolas neatkarīgi no to specifikas. Tā nav pirmā reize, kad IZM ar nedemokrātiskām metodēm cenšas risināt sava daudzskaitlīgā ierēdņu korpusa nodarbinātības problēmu. Praksē gan šis process tiek dēvēts cēlos vārdos – Latvijas zinātnes un augstākās izglītības sistēmas reforma. Zinātnes «reformēšana» jau devusi vērā ņemamus rezultātus: Latvijā zinātnes finansējums ar katru gadu arvien vairāk tiecies uz nulles līmeni un šobrīd ir viszemākais Austrumeiropā. Līdzīgi kā tagad augstskolas iepriekšējos gados «integrācija» piemeklēja Latvijas zinātniskos institūtus, no kuriem lielākā daļa kā kareivji ar pavēli tika norīkoti turp, kur dižie reformatori uzskatīja par vajadzīgu tos «nogādāt». Ne institūtu, ne zinātnes uzplaukumu tas nav veicinājis.
Izglītības un zinātnes ministra Gaigala taisnošanās, ka netikšot pieņemti «kaut kādi radikāli risinājumi, pret ko krasi iestājas augstskolas», ir ciniķim piedienīga liekulība. Ja jau IZM respektē pašu augstskolu viedokli, kādēļ ministrijas tabulu zīmētāji šo viedokli nenoskaidroja pirms tam, kad tika uzsākts darbs pie projekta? Būtu tikai pašsaprotami, ja IZM ierēdņu pūles šāda projekta izstrādē atvieglotu reorganizējamo augstskolu mācībspēki. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Senāta vienbalsīgais «pret», kā arī Latvijas Augstskolu rektoru padomes viennozīmīgi noraidošā attieksme reformatoru centieniem IZM labo nodomu vērš lētā farsā, kuram iespējami tikai divu veidu fināli. Vai nu kārtējais projekts tiks atzīts par pārsteidzīgu un neveiksmīgu, līdz ar ko šā projekta izstrādē ieguldītie līdzekļi ministrijas papīros aizceļos uz aili «zuduši», vai arī projekts tiks īstenots voluntāri, diktatūrai atbilstošā veidā. Kā vienā, tā otrā variantā tiks kārtējoreiz apliecināta IZM aparāta augšējās daļas nespēja.
Zīmīgi, ka pārraudzības maiņa tiek pamatota ar kaut kādām mistiskām interesēm, ko it kā IZM augstskolu vārdā pārstāvot Saeimā un Ministru kabinetā. Ar ko viena ministrija būs labāka par otru? Projekts par pārraudzības maiņu (pēc būtības – reorganizāciju) nesniedz atbildi uz jautājumiem, kas ir vitāli svarīgi augstskolām: kā maiņa ietekmēs augstskolu finansējumu, studiju programmu izstrādi, studiju kvalitāti un augstskolu infrastruktūru attīstību. Tā ir reorganizācija reorganizēšanas dēļ.
Ja vien dižajam kombinatoram un organizatoram Ostapam Benderam būtu iespēja doties ekskursijā pa IZM departamentiem, centriem, daļām un nodaļām, viņš spētu novērtēt sava gara radiniekus. O, jā!
