Ja kādam, kurš visus šos gadus stāvējis pie administratīvi teritoriālās reformas šūpuļa, jautātu, kas būs labāks novadā, varu derēt, viņš atbildēs – dzīve labāka, jo… un tālāk sekos uzrunātā interpretācijas par tēmu. Kad lūgtu precizēt, turpinātos runu plūdi vai iestātos klusums. Gan pirmā, gan otrā gadījumā – vārdu ūdenskritumā vai klusumā – slēpjas atbildes būtība. Proti, kā dzīvosim nākotnē novados, to skaidri nezina pilnīgi neviens. Sākot ar pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu un beidzot ar jebkuru topošā novada iedzīvotāju. Rodas nelabas aizdomas, ka iespējamo aukstā ūdens šalti cerētās leiputrijas vietā varas vīri cenšas aiztaupīt līdz brīdim, kad būs beigušās pašvaldību vēlēšanas jūnija sākumā.Ne pārāk priecīgas runas par gaidāmo nākotni skanēja arī nupat notikušajā pašvaldību kongresā. Gan pašvaldību savienības priekšsēža Andra Jaunsleiņa uzstāšanās, gan klusāki un skaļāki pašvaldību vadītāju izteikumi kuluāros neviesa optimismu. Un tās nudien nebija to cilvēku domas, kuri, iespējams, zaudēs amatus pēc novadu izveides. Jau tagad skaidrs, ka gaidītā budžeta līdzekļu ietaupījuma un lētākas dzīves vietā novadu ļaudīm un jaunajām administrācijām jāgatavojas lielākiem izdevumiem. Tādi vairumā gadījumu jau ir prognozējami. Piemēram, saistībā ar dabīgo koncentrāciju dažos attīstības centros, kas neizbēgami palielinās transporta izdevumus iedzīvotājiem, skolēniem un pakalpojumu sniedzējiem. Palielināsies komunālie izdevumi un citas izmaksas. Kādam par to visu būs jānorēķinās, un tie noteikti nebūs politiķi. No viņiem gan būtu bijis labāk sagaidīt godīgu atbildi.
