Sportu bērni var iemīlēt, ja vien to māca ar prieku un interesi.
Pirmsskolas izglītības iestādes «Pīlādzītis» audzinātāju Irinu Smirnovu sastopam sporta nodarbībā. Skolotāja audzēkņus ar fizisko aktivitāšu rotaļām tik ļoti aizrāvusi, ka tie kā dadzīši aplipuši ap viņu un pat nepamana zālē ienākušos. Irina ir dārziņa labais gariņš. Ar savu sirds mīlestību, degsmi un aizraujošajām nodarbībām daudziem bērniem viņa spējusi atmiņā palikt kā brīnišķīgs cilvēks. Kolēģi Irinu raksturo kā lielu sava darba entuziasti, kura pilsētas vēsturē ieies arī kā viena no bērnu sporta svētku «Heijā, heijā, pulkā nāc!» iniciatorēm un organizatorēm. Uz nākotni caur asarāmJa nemīl bērnus, savu darbu un tas nesagādā prieku, bērnudārzā cilvēks ilgi neuzkavējas, bet Irina savā darba vidē «aizķērusies» jau teju 30 gadu un nespēj iedomāties, ko citu vēl dzīvē spētu darīt no visas sirds. «Man ir liels prieks strādāt dārziņā, kuru pirmo reizi iepazinu, mācoties 8. klasē. Tad sestdienās nācu strādāt pedagoģisko praksi. Ļoti vēlējos iepazīt tieši audzinātājas profesiju, jo tā likās kaut kas skaists un viegls. Tolaik pretēji manai vēlmei tiku iedalīta citā sarakstā un mani gribēja sūtīt iepazīt adītājas arodu. Prakses vietu izcīnīju direktora kabinetā ar asarām un neatlaidību. Toreiz iestādes vadītājs man pakratīja ar pirkstu: nu skaties, ja tu pēc tam nekļūsi par pedagogu… Taču man ļoti patika strādāt ar bērniem, un nedomādama pēc skolas iestājos augstskolā un pabeidzu pedagoģisko fakultāti,» stāsta Irina.Paralēli sporta nodarbībām skolotāja «Pīlādzītī» uzņēmusies arī piecgadnieku un sešgadnieku audzināšanas darbu un viņu sagatavošanu skolai. «Ļoti pārdzīvoju par saviem audzēkņiem arī tad, kad viņi jau ir prom no bērnudārza. Eju uz skolu viņus apciemot un paskatīties, kā bērniem tur klājas, viņi nāk pie manis, un tas ir ļoti patīkami,» atzīst Irina. Pirms diviem gadiem skolotāja saņēmusi pilsētas Izglītības pārvaldes Atzinības rakstu par veiksmīgu bērnu sagatavošanu skolai. Ne visi ar sportu uz «tu»Agrā jaunībā Irina Smirnova vadījusi pilsētas sporta skolotāju metodisko apvienību. «Tolaik vēl bija tikai valsts bērnudārzi un daudzi vecāki varēja atļauties savus pirmsskolas vecuma bērnus audzināt mājās. Apvienībā izdomājām, ka šiem vecākiem un viņu mazuļiem reizi gadā jāsarīko sporta svētki, kuros popularizētu bērnudārzus un parādītu, kā ar mazajiem strādā pedagogi. Tā pirms 14 gadiem pilsētā dzima bērnu sporta svētki «Heijā, heijā, pulkā nāc!». Tā bija ļoti laba ideja, jo daudzi vecāki saprata, ka viņu bērni labprāt iesaistās nodarbībās kopā ar citiem vienaudžiem, un sāka vest viņus uz dārziņu. Svētki guva lielu atsaucību un dzīvo vēl šodien, tikai tagad tajos vairāk piedalās pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi,» stāsta audzinātāja.Radošajās izpausmēs un izdomā sporta skolotāja ir nepārspējama. Tas manāms arī viņas vadītajās nodarbībās «Pīlādzītī», uz kurām bērni nāk ar lielu sajūsmu. «Galvenais darbā ir sistēma, regularitāte, pakāpeniskums un interese par to, ko dari. Nodarbībās gadās arī parāties vai aizrādīt, bet bērni neapvainojas, jo vēlas nākt uz manām nodarbībām un dara to ar prieku. Ja ar kādu neveidojas kontakts vai rodas nesaprašanās, cenšos ar bērnu aprunāties ārpus nodarbībām un uzmundrināt, lai viņam gribētos darboties sporta stundās,» atzīst Irina un piebilst, ka bērni ir ļoti dažādi: tādi, kuriem bail no lielas zāles, kuriem nepatīk, ka skan svilpe vai apkārt ir liels troksnis. «Sabiedrībā valda nepareizs priekšstats – sports patīk visiem bērniem, viņi grib skriet, lēkt, nodarboties. Jā, viņi vēlas to darīt, bet tā, kā pašiem gribas. Ļoti atšķiras pareizi izpildīts lēciens, lai tas būtu veselībai nekaitīgs, nevis dauzonīga lēkāšana. Un ne katram patīk, ka viņam aizrāda vai pamāca, – tas ir darbs,» vērtē pedagoģe.Paralēli sporta nodarbībām Irina ieguvusi sertifikātu ārstnieciskās vingrošanas kursu vadīšanā un veiksmīgi to dara jau vairākus gadus. Turklāt savās nodarbībās skolotāja priekšroku dod pašas izdomātam un izgatavotam sporta inventāram, ar kura palīdzību bērniem veido pareizu stāju, pēdas formu, attīsta koordināciju, vingrina plaušas un uzlabo vispārējo fizisko veselību. «Koriģējošajā vingrošanā ir ļoti daudz elementu, kas jāiztur, piemēram taisni nostāvēt pie sienas. Pareizi veidota mugura mūsdienās bērniem tiek panākta galvenokārt treniņos. Nemitīgi jādomā, kā to izdarīt, lai mazajiem būtu gan interesanti, gan veselībai noderīgi. Talkā nāk dažādi rotaļu elementi vai atribūti, izdodas jautri un interesanti. Idejas rodas, strādājot ar bērniem, vērojot viņu intereses. Ja nodarbībās ir interesanti, viņi ir uzmanīgi un paklausīgi,» secina pedagoģe. Airēšana paliek sapnisIrinai sports patīkot no bērnības, taču par aktīvu sportisti liktenis nav ļāvis tapt. Skolas laikā viņa ļoti vēlējusies nodarboties ar airēšanu, bet mazā auguma dēļ meitenei komandā nav bijusi vieta, tā arī lielais sapnis palika nerealizēts. Lai gan nevienam no Irinas bērniem nav bijusi interese sekot mammas pēdās un kļūt par pedagogu, Marina un Aleksandrs mantojuši vecāku neatlaidību, spītu un apņemšanos, kļūstot par augstas klases šahistiem un piedaloties gan Eiropas, gan pasaules mēroga mačos. Pateicoties šaham, abi audzinātājas bērni, kas nu jau pieauguši un ir studenti, apveltīti ar lieliskām matemātiskām zināšanām, tāpēc Irina iesaka vecākiem, ja vien bērniem ir interese, mācīt viņiem spēlēt un iemīlēt šahu – tas dzīvē noteikti attaisnosies. «Kad meitai bija 16 gadu, viņa minētajā bērnudārzā mazajiem vadīja šaha pulciņu, meitenei tas ļoti labi padevās. Bērnu vecāki, kuru atvases piedalījās šajās nodarbībās, vēl tagad man nāk klāt uz ielas un lūdz, lai meitai pasaku lielu paldies, ka bērniem iemācījusi iemīlēt šahu. Viņiem tagad skolā ir teicamas sekmes matemātikā. Pati šahu nespēlēju un neprotu to darīt, bet zinu, ka daru tās lietas, kas man patīk un padodas,» atzīstas skolotāja.
