Socioloģisko pētījumu kompānijas «Latvijas fakti» nesenajā pētījumā atklājies, ka 63,9 procenti jauniešu apsver iespēju doties prom no Latvijas un apmesties uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Godīgi sakot, šis cipars neizbrīna. Taču uz to var paraudzīties divējādi. Paskatīties kā uz mūsdienu realitāti, kas atspoguļo darbaspēka mobilitātes iespējas. Dažādu iemeslu dēļ (šoreiz tos neanalizēsim) vieni izvēlas doties meklēt jaunas mācību un darba iespējas. Valstij, no kurienes aizplūst jaunie cilvēki, ekonomiskā ziņā tas nav nekas traģisks, ja viņu vietā no citām valstīm ierodas līdzvērtīgs kvalificētu darba un citu iespēju meklētāju skaits. Tas, protams, rada risku, ka saasināsies sociālā spriedze. Tomēr, ja valstī zema dzimstība, iespējas atražot darbaspēku ir ierobežotas, iebraucēji neradītu ekonomiskas problēmas.Turpretī, ja uz valsts iedzīvotāju masveida aizplūšanu raugās no krīzes redzesleņķa, aina rādās gana draudīga. Mēs vēl īsti neesam saskaitījuši, cik līdz šim izbraukuši un nav atgriezušies, bet var sākties jauna aizceļošanas lavīna. Pat ja doties prom plāno tikai puse no tiem, kas pieļauj tādu domu, valsts nākotne var kļūt apdraudēta. Jāņem vērā, ka uz šejieni nebrauks skolotu un zinošu citvalstu imigrantu tūkstoši. Starptautiskie naudas aizdevēji mūs visu atlikušo mūžu neuzturēs, tie, kuriem vajadzētu nopelnīt līdzekļus šodienas un nākotnes pensionāriem, būs prom. Un tad populārais joks par to, ka pēdējais, kas iekāpj lētajā «Ryanair» reisā, izdzēš gaismu lidostā, vairs nešķiet smieklīgs.
Pēdējais izdzēsīs gaismu?
00:01
24.03.2009
19