Mārītes ir pārliecinātas par savu talantu, viņām raksturīga pienākuma apziņa.
Ienākot vilcenieces Mārītes Zalānes īpašajā istabā, skatiens iegriežas sarkanmelni zaļā karuselī un tikai pēc laba brīža sāk fiksēt formu – lielākas un mazākas mārītes, kas pulcējušās savdabīgās ragaino un mataino ģimenēs, nemanāmi «lodā» pa krūzītēm, uzlīmēm, dvieļiem un gultasveļu, paslēpušās bižutērijā un svecēs un rotājas pulksteņos, puķupodos un pat sudraba rotaslietās. Pašreiz to ir veseli septiņi simti, stāsta kolekcijas saimniece, atklādama, ka vaļasprieks pulcēt savas mazākās vārda māsiņas un brālīšus sācies gluži spontāni vien pirms dažiem gadiem.Aicina ciemos«Kādreiz dzīvoju Saldū, un, kad devos prom, uz atvadām saviem tuvākajiem darbabiedriem nopirku piespraudes mārītes formā. Viena palika pāri, kas arī ir pati pirmā. Savukārt pirmo dāvināto man pasniedza kolēģe, sakot, lai es tik neapvainojoties, ka mārītei tāds ģīmis,» M.Zalāne rāda piespraudi un nedaudz dusmīga paskata, bet piemīlīgu mehānisku kukainīti. Tā šie abi sēdējuši plauktā, līdz 2001., 2002. gadā sākās īsts mārīšu uzlidojums, par ko parūpējās tuvākā ģimene, draugi un kolēģi. «Vajadzēja likt klāt zīmītes, kas man to pircis, bet vai tad toreiz nāca prātā? Pati esmu gādājusi vien maziņās un lielās,» Mārītes kundze vērš uzmanību uz diviem prāva izmēra sarkanmelniem «punktaiņiem», kam savulaik noziedota gan daļa prēmijas par ilgiem darba gadiem sociālās aprūpes centrā «Ziedkalne», gan nopelnītais vietējā vēlēšanu komisijā.Kolekcijā ir ne tikai rokām darinātās mārītes, bet arī izžuvis dabīgs kukainītis, tomēr vislielāko prieku, īpaši bērniem, sagādā skanošās, kustīgās un mirguļojošās rotaļlietas. Savas vārda māsiņas saimniece būtu gatava izrādīt visiem, kas vēlas, bet te kūtrums ņemot virsroku, te kautrīgums, te pati īpašniece darbā, kas traucējis mārītēm uzņemt ciemiņus. «Teic, ka krīzes dēļ būs jāņem mēnesī divas dienas brīvas, tad jau ies vaļā!» cer M.Zalāne.Uzlabo garastāvokliPati līdzību ar kukainīšiem, kas tiek raksturoti kā derīgi, jo pasargā augus no kaitēkļiem, ir plēsīgi, diezgan lēnīgi, bet visnotaļ labi aizsargājas, Mārīte īpaši nav novērojusi. Vien sarkanā krāsa viņai patikusi kopš neatminamiem laikiem, stāsta gaviļniece, atklājot, ka savulaik nav bijusi mierā ar mammas doto vārdu, jo tas skan kā mīļvārdiņš – kā lai puisis pasaka vēl mīļāk? «Bet, kad jau tā izgājis, jāsaka mammai paldies,» vēlreiz pārlaižot acis kolekcijai, atzīst Mārīte, sūtīdama pateicību visiem tās sarūpētājiem.
