Deviņdesmito gadu otrajā pusē pilnīgi negaidīti un, kā deklarēja Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, sensacionāli, un unikāli atklājušās patiesības par Jelgavas veco un jauno pili, līdztekus tam – par hercoga Pētera Bīrona gaitām.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē pilnīgi negaidīti un, kā deklarēja Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, sensacionāli, un unikāli atklājušās patiesības par Jelgavas veco un jauno pili, līdztekus tam – par hercoga Pētera Bīrona gaitām, pametot mūsu novadu. Pavisam nejauši savos ikdienas darbos Lauksaimniecības universitātes darbinieki un viesstrādnieki uzgāja svarīgas vēstures liecības.
Pārsteidzošo atklājumu sērija sākās 90. gadu vidū, kad pils pagalmā pie tagadējās pils ēkas parādes kāpnēm tika atrakta viduslaiku aka. Vēlāk tika atrasti dažādi priekšmeti un uzieti divi 16. gadsimta pagrabi.
Ar Jelgavas pils sakopšanas darbiem tās saimniekiem – Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU) – iet tāpat kā ar Rīgas būvēšanu… Pils nav pabeigta, bet, ja tas notiks, nelabais to nogremdēs, tāpēc darbi nekad nepārtrūkst. Gluži jau tā nav, bet sakopšana turpinās, un tas liecina par godprātīgām saimnieku rūpēm.
Atrod arī tas, kurš nemeklē
– Aku sētā pie kāpnēm atrada jau pirms kādiem trīs četriem gadiem, – stāsta LLU Jelgavas pils ekspluatācijas daļas vadītājs Valdis Āboliņš, – un tā ir no cita laikmeta. 13. gadsimts, Livonijas ordeņa laiks, tātad vissenākais atradums. Lai gan aka esot lietota arī 16. gadsimta pils laikos. Pirms pusotra gada remontdarbos atradām pils baznīciņas pagrabu, pēc kā varēja noteikt tās atrašanās vietu. Tas gan ir aizrakts, palikuši tikai fotouzņēmumi. Baznīciņa bijusi būvēta 1583. gadā. Datus smeļos un precizēju no Imanta Lancmaņa grāmatām. Nupat pagājušā gada darbu rezultātā precizējām viņa darbu par iepriekšējās Jelgavas pils atrašanās vietu.
Vēsturiska izziņa. Pirmā Jelgavas pils būvēta vēl viduslaikos – 1265. gadā. Sabrūkot Livonijas ordenim, izveidojās hercogiste (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) ar rezidenci Jelgavas pilī. Pati viduslaiku pils ilgi saglabājās, un hercogu rezidences komplekss tika būvēts un papildināts ar dažādām blakus ēkām. šo darbu 16. gadsimtā aizsāka pēdējais ordeņmestrs un pirmais hercogs Gothards Ketlers. 1737. gadā hercogs Ernests Johans Bīrons uzspridzināja veco pili, bet 1738. gadā sāka būvēt tagadējo – Rastrelli projektēto.
Atradumu klāsts apliecina bijušo
– Pēc baznīcas pagraba secinājām, ka tā atradusies iepretim pils kapeņu stūrim uz Lielās ielas pusi, – stāsta Valdis Āboliņš. – Vienu lielgabalu (mazo, īso) izvilkām pie tā paša pils stūra, tikai Lielupes krastā. Divus lielgabalus atradām pretējā pusē – kanāla stūrī. Kolonnas, dzīvnieku tēlus un pils pagrabu uzgājām pie tagadējās pils sienas Lielupes pusē. Atraktais pagrabs liecina, ka vecā pils, kuras daļa saglabājusies pat no viduslaikiem, atradusies tuvāk upes krastam. Pagraba daļa ir par sešiem metriem tālāk no tagadējās ārsienas uz upes pusi. Iepriekšējā pils būvēta uz pāļiem, kuru daļas arī atradām kopā ar vecajām grīdas flīzēm. Es, būdams būvnieks, secinu, ka Rastrelli apzināti nav licis jauno pili uz vecās pamatiem. Ja viena daļa atrastos uz vecajiem pamatiem, notiktu nevienmērīga sēšanās. Tā virspusēji aprakstot, grāmatās redzamajās shēmās vecās pils kontūras jāiedomājas mazu gabaliņu uz upes pusi. Kopīgu pamatu nav, izņemot vietas, kur jaunā pils šķērso vecās pamatus. Visur tā ir nedaudz nost. Saimniecības ēkas bijušas būvētas nevis uz vertikāliem pāļiem, bet uz horizontāla baļķu plosta.
Pēdējo vecās pils atradumu sarakstā ir divas dekoratīvas portāla figūras (mītiskais Leviatāns, pūķis, zivs vai delfīns), no kurām viena salauzta, divas metāla kolonnas (viena ar nolauztu galu), četri stiprinājuma elementi un, protams, pats pagrabs ar lielajām zemajām velvēm.
– Vēl I.Lancmanis izteica pieņēmumu, uz kura esmu «uzķēries», – bilst V.Āboliņš, – ka kopā ar portāla detaļām, iespējams, kaut kur vajadzētu būt Ketleru dzimtas ģērbonim, jo parasti ģerboņi rotājuši portālu. Vēl esmu pārliecināts, ka tālāk atrodas vēl viens pagrabs, no kura arī kaut kas ir palicis pāri, taču arheoloģiski izrakumi nav mūsu nolūkos, un mums nav atļaujas tādus veikt. Šo pagrabu atklājām nejauši.
Arī iedzīvotāji būs liecinieki
– Nākotnē izrakumus vajadzētu turpināt zinātniskos nolūkos, – domā valsts pieminekļu aizsardzības Jelgavas pilsētas inspektore Gunta Skulte, – noteikti atrastos vēl daudzi priekšmeti. Tā uzskata arī I.Lancmanis.
Visus atradumus izmērījis, aprakstījis, rasējis un zīmējis vēsturi iemīlējušais jelgavnieks Jānis Zirdziņš, turklāt viņš strādājis bez atlīdzības.
I.Lancmanis lēš, ka atraktā vieta nav no viduslaikiem, bet gan no Ketlera laikā celtā pils korpusa.
Pagrabu iecerēts labiekārtot publiskai apskatei. Paredzēts salabot arī kādu aizbirušu lodziņa velvīti, ar kuru, iespējams, saistīta kāda leģenda. Apskatei pēc restaurācijas domāts izvietot arī atrastās figūras un citas detaļas.
Pēc projekta plānots, ka ieeja pagrabā varētu būt no pils gaiteņa, tos savienojot. Protams, tas atkarīgs no līdzekļiem. Gan kultūras pieminekļu un muzeju speciālisti, gan LLU darbinieki cer uz Kultūrkapitāla fonda palīdzību.
Pazemes ejas leģenda apdraudēta
Pēc Otrā pasaules kara īpaši aktuāla bija kāda leģenda par pazemes eju, kas it kā sākusies vecās Jelgavas pils pagrabos un zem upes vedusi līdz pat tagadējajam Vecajam ceļam.
Neviena eja gan nav uzieta.
– Es domāju, ka tas ir tas pats pagrabs, – saka V.Āboliņš, – jo pagrabam ir lodziņš, kurš tagad aizbiris, bet kādreiz ienesis gaismu un gaisu no ārpuses – slīpi uz augšu, uz tagadējās pils sienu. Varbūt, rokot zemi pie pils, vīri uzgāja šo lodziņu, iemeta tajā akmeni, un tas noplunkšķēja tukšā, ar ūdeni pieplūdušā telpā.
Rezultātā, ievērojot lodziņa velves virzienu, iespējams, dzima leģenda par pazemes eju, kas patiesībā bijis šis pagrabs, no kura nekādas ejas nekur neiet, turklāt visi sienu mūri ir veseli.
Taču, ieejot šai pagrabā, rodas sajūta, ka tam ir saikne ar daudzām pagātnes leģendām, tiesa, vairāk saistītām ar cilvēkiem un likteņiem tajos tālajos laikos.Nākotnē to redzēsim. Saglabājušies pat daži vecie pakāpieni, kurus nedomā izjaukt.
