Nacistu okupācijas pirmajās dienās profesors Jānis Āboliņš izglāba apcietināto kolēģi Paulu Dermani.
Vācu karaspēks 1941. gada 27. jūnijā ienāca Jelgavā un divās nedēļās bija ieņēmis visu Latviju. Motorizētajiem triecienniekiem karavīriem sekoja «goldfazāni» – nacistu varas nesēji, kas okupētajās teritorijās ieviesa «jaunās Eiropas» kārtību, kurā ebrejiem, čigāniem – miljoniem cilvēku – nebija vietas. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Augkopības katedras profesors Pauls Dermanis (1898 – 1979) bija viens no tiem daudzajiem, kuru Aucē apcietināja un kura dzīvība bija briesmās. Satraucošā ziņa no mācību un pētījumu saimniecības «Vecauce» pa telefonu tika saņemta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas sekretariātā. Nav vairs kam pajautāt, kā tas tika uztverts, apspriests augstskolas vadībā. Saglabājusies Valda Āboliņa liecība, ka viņa tēvs docents Jānis Āboliņš (1906 – 1990) nekavējoties, varbūt pat neatvadījies no sievas Irmas un četriem bērniem, ar velosipēdu devās uz Auci. Bīstamajā ceļāDirektors P.Dermanis apcietinājumā bija kopā kādu ebreju (viņa personību nav izdevies noskaidrot). Tālākais jau bija tikai neilga laika jautājums. 11. jūlijā Aucē ieradās divas smagās automašīnas ar vērmahta kareivjiem, un, iesaistot vietējos pašaizsardzības vienības dalībniekus, Putnu mežā pie mazpilsētas tika nogalināti 99 vietējie ebreji. Terors turpinājās līdz septembrim. Netālajā Žagarē ebrejus sadzina un nogalināja tirgus laukumā. Laiks bija traģisks un nemierīgs, uz ceļiem varēja sastapt arī atpalikušos padomju karavīrus, kuri aplaupīja vietējos iedzīvotājus, atņemot viņiem zirgus un tehniku. Taču J.Āboliņam sešdesmit kilometru garajā ceļā no Jelgavas uz Auci neviens neuzbruka. Jāpiebilst, ka augumā nelielais vīrs bija fiziski rūdīts. Vēl brīvvalsts laikā docents kājām un ar velosipēdu plaši apceļoja Latviju, savācot unikālus materiālus par dažādās vietās lietoto lauksaimniecības tehniku. Savā drosmīgajā braucienā 1941. gada vasarā J.Āboliņš apsteidza ļauno likteni, kāds būtu piemeklējis viņa kolēģi. Jāpiebilst, ka P.Dermanis nebija ebrejs, vai katrā latvietī ir kādas citas tautas piejaukums. Viņam bija īpatnējas formas deguns, tumši viļņaini mati – profesors izskatījās pēc ebreja. Iespējams, kāds gribēja zemiski izrēķināties, un nu apstākļi tam bija piemēroti. Pateicoties lieliskajām vācu valodas zināšanām (Āboliņa vecāku ģimenē runāja trīs valodās – latviski, krieviski un vāciski, profesors trīsdesmitajos gados bija studējis Vācijā), viņam izdevās nacistiem pierādīt, ka P.Dermanis nav ebrejs un tātad arī saskaņā ar noziedzīgo cilvēknīšanas nostādni nav iznīcināms. Diemžēl otru kopā ar direktoru apcietināto cilvēku glābt neizdevās. Bēgot no terora viļņaKara laikā P.Dermanis turpināja darbu Vecauces mācību un pētījumu saimniecībā, kur viņš strādāja vēl kopš divdesmitajiem gadiem (pirms Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanas 1939. gadā saimniecība piederēja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātei). Kā liecina LLU muzeja materiāli, J.Āboliņš kopā ar P.Dermani varbūt pat vairāk nekā desmit gadu studentus mācīja darbam ar lauksaimniecības mašīnām – traktoriem, zirga grābekli, daudzdarbi, kā tolaik sauca kartupeļu dēstāmo mašīnu, un citām. Taču vasaras vidū Aucē studentu nebija, tādēļ vēl jo vienkāršāk svešā, noziedzīgā vara 1941. gada jūlijā varēja realizēt drausmīgo holokausta tumsonību. 1944. gadā P.Dermanis kopā ar ģimeni emigrēja uz Rietumiem. Par emigrācijas iemesliem nav noteiktu ziņu. Taču tajā posta laikā, saprotot, ka nāk jauns, iznīcinošs nu jau komunistisko represiju vilnis, Latviju atstāja vismaz puse Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēku. Vēlāk profesors J.Āboliņš sarakstījās ar apmēram divsimt korespondentiem ārzemēs, no kuriem lielākā daļa bija agrākie kolēģi un studiju biedri. Daži emigrēja vēlāk, aizbēgot no ārzemju ekskursiju grupām. Četrdesmito gadu otrajā pusē P.Dermanis strādāja Minhenes Universitātē un pēc tam izbrauca uz ASV, kur astoņpadsmit gadu vadīja mācību un pētījumu saimniecību Vašingtonas štatā. Bērnības takāsTagad uz dzimto Latviju bieži ceļo Pauls Dermanis jaunākais. Dēls dzimis trīsdesmito gadu sākumā un kara laikā mācījās Jelgavas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolā, turklāt bija profesora J.Āboliņa vecākā dēla, Jāņa Āboliņa jaunākā, klasesbiedrs. Pauls Amerikā kļuvis par arhitektu, un viens no viņa hobijiem, sevišķi tagad pensijas gados, ir glezniecība. Pērnvasar Vecrīgā Latvijas Arhitektu savienības birojā viņš pat sarīkoja nelielu izstādi. «Par holokaustu, tēva Paula Dermaņa glābšanu mēs ar klasesbiedru neesam runājuši. Tās ir lietas, kas labāk zināmas brālim Valdim, jo viņš ar tēvu Jāni Āboliņu ilgus gadus dzīvoja un strādāja kopā un tad pārrunāja vairāk. Man zināms, ka vācu laikā tēvs devās pie nacistu vietvalžiem, lai panāktu sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa atbrīvošanu (viņš arī tika atbrīvots un emigrēja uz Zviedriju),» stāsta J.Āboliņš jaunākais, kuram tagad jau tuvojas astoņdesmit gadu, bet kurš vēl turpina mācībspēka darbu Latvijas Universitātē. V.Āboliņš atceras P.Dermaņa braucienu uz Jelgavu, Zaļeniekiem un Auci astoņdesmito gadu sākumā, kad padomju režīms aizliedza ārzemju tūristiem doties ārpus Pierīgas. «Mēs ar tēvu baltā žigulī piebraucām pie viesnīcas «Rīga», kur bija apmeties Dermanis jaunākais. Uzņemot par līdzbraucēju ārzemju tūristu, mums bija prasīts norādīt automašīnas numuru, modeli un krāsu. Aizbraukuši līdz Pārdaugavai, kur Konrāda ielā atrodas tēva būvētā māja, mēs caur ābeļdārzu izgājām uz blakus šķērsielu, kur pārkāpām zaļajā žigulī. Ar to tad arī braucām uz aizliegtajām Paula dzimtajām vietām. Brauciens viņam sagādāja lielu atkalredzēšanās prieku. Sevišķi patika kapitāli izremontētā Jelgavas Valsts skolotāju institūta un tā paraugpamatskolas ēka, kurā nupat bija iemājojusi LLU Ekonomikas fakultāte.» Astoņdesmitajos gados profesors Āboliņš līdztekus saviem daudzajiem pienākumiem zinātnes laukā vadīja tā sauktā Miera fonda Jelgavas nodaļu. Šī organizācija apvienoja inteliģenci, arī garīdzniecību, lai stiprinātu mieru pasaulē.
