(Sākums 1998. gada 29. decembra, 1999. gada 7. janvāra numurā) Aikido Aikido tulkojumā nozīmē «ceļš uz garīgu harmoniju».
(Sākums 1998. gada 29. decembra, 1999. gada 7. janvāra numurā)
Aikido
Aikido tulkojumā nozīmē «ceļš uz garīgu harmoniju». Šī cīņas veida pamatlicējs Morihejs Uesiba, izstudējis daudzas kara mākslas sistēmas, nonāca pie secinājuma, ka divcīņā pats galvenais ir personīgās agresivitātes «savaldīšana» (slāpēšana) un ka galvenais nav vis ienaidnieku uzvarēt, bet gan panākt, lai viņš pats atsakās no agresijas. Tas nozīmē, ka aikido apguvis cilvēks ir spējīgs savu pretinieku novest līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tajā pašā laikā fiziski viņu netraumējot. Aikido tehnikas pamatā ir metieni un džiudžitsu sāpju paņēmieni. Kustības un māņu kustības ņemtas no vēl citas samuraju sistēmas – kendzjucu (zobena pārvaldīšanas māksla).
Liela vērība tiek veltīta «iekšējās enerģijas» – ki – pārvaldīšanai. Aikido nenoliedzami ir augsta garīguma karamāksla, kas praksē realizē ideju «nenodari ļaunu savam tuvākajam».
Džudo
Džudo cīņai, tāpat kā aikido, pamatā ir džiudžitsu sistēma. Tomēr paņēmienu mērķis nav vis pretinieka nokausēšana, bet gan izšķirošais metiens, ko džudists izdara pēc kudzusi (pretinieka izsišana no līdzsvara) sērijas. Trīsdesmitajos gados Japānā dzīvojošais džudo pamatlicējs Dzigoro Kano atteicās no vecajiem un rupjajiem džiudžitsu paņēmieniem, kas nereti noveda pie sakropļojumiem un pat nāves, un radīja jaunu sistēmu, ko nosauca par džudo (mīkstais ceļš). Tehnika ietver ne vien metienus, bet arī turēšanu, locītavu sāpju paņēmienus un žņaugšanu. Treniņos daudz laika tiek veltīts pašaizsardzības un kritienu paņēmieniem, spēka un veiklības izkopšanai.
Teikvondo
Šīs cīņas pirmsākumi meklējami aptuveni otrajā mūsu ēras gadsimtā Korejā, un tā attīstījās paralēli ķīniešu ušu sistēmai. Mūsu gadsimta piecdesmitajos gados, sistematizējot un apvienojot korejiešu senās kara mākslas virzienus, tika radīts teikvondo (rokas un kājas ceļš). Atšķirībā no karatē šajā cīņas veidā 80 procenti paņēmienu ir sitieni ar kājām, turklāt lielākā daļa no tiem tiek izpildīti lēcienā. Tas savukārt prasa no sportistiem atsperīgumu, akrobātiskas iemaņas un pastāvīgu fizisko formu, kādu mūsdienu eiropietim uzturēt ir visai problemātiski.
(Turpinājums sekos)
