Šonedēļ pie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna tikušies visu plānošanas reģionu pārstāvji, lai apkopotu priekšlikumus valsts pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai savu reģionu iedzīvotājiem. Reforma iegājusi novadu veidošanas beigu fāzē, bet joprojām nav īstas pārliecības, ka to pieejamība iedzīvotājiem būs tāda, kā līdz šim solīts. Tiekoties pie ministra, satraukums, ticamākais, netapa mazāks. Plānošanas reģionu pārstāvji pauduši bažas, ka dažas valsts iestādes samazina reģionālo struktūrvienību skaitu. Tas jau tā ar servisu neizlutinātajiem reģionu iedzīvotājiem un uzņēmējiem apgrūtina piekļuvi valsts iestāžu pakalpojumiem. Ne jau pirmo reizi piedzīvojam situāciju, kad labā roka nezina, ko dara kreisā. Ministrijas, ņemot vērā uzstādījumu «taupīt!», sākušas katra par sevi pildīt šo komandu. Likvidējot un optimizējot reģionālo iestāžu un filiāļu skaitu, ministrijas rīkojas gluži tāpat, kā lemjot par to atvēršanu. Proti, visai stihiski, bez jebkādas vienotas koncepcijas. Nesen notikušajā Latvijas pašvaldību kongresā izskanēja ne viens vien brīdinājums, ka līdz ar administratīvi teritoriālās reformas beigām daudziem iedzīvotājiem dzīve var kļūt nevis vienkāršāka un lētāka, bet gan tieši otrādi – sarežģītāka un dārgāka. Pakalpojumi «atkāpsies» uz tā sauktajiem attīstības centriem, līdz kuriem nokļūt nebūs nemaz tik viegli. Tāpēc plānošanas reģionu pārstāvju sacītais būtu jāuztver ar vislielāko nopietnību, lai tagadējām sociālajām problēmām nepievienotos nākamās.
