Ar sūdzībām par naudas trūkumu tagad nevienu nepārsteigsi. Drīzāk gan otrādi. Aizdomīgi jāpapēta ikviens, kurš smaida un uz jautājumu, kā sokas, lepni paceļ uz augšu īkšķi. Bet tuvāk pie lietas – par kūlu jeb, kā pirms pāris gadiem kādā sociālajā reklāmā tika teikts, par «kūlo Latviju» (vārdu spēle ar angļu valodas «cool», kas nozīmē gan vēss, mierīgs, gan žargonā – foršs un feins). Klāt pavasaris, un mūsu valsts iedzīvotāji visās malās atkal izslāpuši pēc ugunsmēlēm, kurās sadeg visa dzīvā radība un arī pa vienai otrai paša dedzinātāja dzīvībai. Problēmu šogad saasina naudas trūkums. Pirmkārt, sociālajām antidedzināšanas kampaņām, kas vairāk vai mazāk, tomēr ar gadiem daudzu apziņā nostiprinājusi domu, ka dedzināt pērno zāli nav nekas labs. Otrkārt, tas ir krietni nopietnāk – glābējiem, proti, ugunsdzēsējiem, kam jātiek galā ar nelaimi, trūkst naudas. Nupat viņi izskaitļojuši, kāda ir vienas brigādes stundas cena, dzēšot kūlas ugunsgrēku (ja par to drīkst tā izteikties), – nedaudz zem simts latiem. Iespaidīgi, vai ne? Un tad iedomāsimies – šo naudiņu samaksā tas, kurš kūlai piešāvis špicku. Varbūt arī tas, kura īpašums noaudzēts ar dedzināmo zāli? Protams, ne visus, kuriem niez nagi kaut ko dedzināt, pieķersi pie rokas. Tik viennozīmīgi arī nevar traktēt iemeslus, kāpēc viena vai otra pļava palikusi nekopta. Tajā pašā laikā ierosme iekasēt dzēšanā izlietotos līdzekļus nudien būtu nopietni apsverama. Kurš to darīs?
