Līdz 15. maijam Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā – Birutas Delles gleznas.
Kaut arī citviet Latvijā un pat ārzemēs (Vācijā, ASV, Spānijā) viņas veikumu iepazinuši un iemīlējuši kopš 1967. gada, Jelgavā tikai šogad pirmo reizi skatāma neliela Birutas Delles darbu izstāde Zinātniskās bibliotēkas galerijā – pēdējos četros gados tapušās ainavas, portreti, figuratīvie darbi.Viss no dabasGleznotājas māksla ir pretrunīga, daudzveidīga, daudzējādi tulkojama, bet nekad ne viennozīmīga, vienkārša, drīzāk gan iekšēji dziļa, tulkojama ar katra skatītāja garīgo pieredzi, intelektuālo līmeni un sāpju slieksni. Ikviens tajā ierauga kaut ko sev tuvu, dārgu, sirdī slēptu. Gleznodama B.Delle ataino pasauli un cilvēkus tādus, kādus tos saprot. Realitāte un ilūzija gleznotājas mākslā savijušās tik cieši, ka tās kā labi savērptu dziju grūti atšķetināt.Māksliniece gan iebilst, ka nekas nav izdomāts, viss gleznots no dabas. Viņai daļēji ir taisnība. Viņa neseko daudzajiem moderno laiku vairāk vai mazāk subjektīvajiem mākslas virzieniem. Mākslinieces skolotāja bijusi daba. Cieņu un pietāti pret to ieaudzināja B.Delles Skolotājs (ar lielo burtu) gleznotājs Ansis Stunda. Savukārt viņa izpratne balstījās klasiskajā mākslā. Agrāk Biruta daudz gleznoja dabā, tā viņai bija nepieciešamība. Arī joprojām māksliniece vēlas atkal iziet ārā, lai saņemtu jaunus impulsus un dabā ieraudzītu agrāk nepamanīto. Pēc viņas domām, viss jaunais, kas gadsimtu gaitā parādījies mākslā, bijis paslēpts dabā, tikai katrs laiks tajā ierauga ko savu, tad piepeši saskatītais nāk ar savu jaunatklāsmi.Paļaujas uz sevi un iedvesmuAgrīnā jaunībā viņai pozēja vīrs, vēlāk dēls un meita. Kad viņu nebija klāt, Ruta gatavoja manekenus un gleznoja tos. Manekeniem nebija sejas, arī žestus un kustības nevarēja no tiem izdabūt «dabiskus». To pozas tikai atgādināja dzīvu cilvēku ķermeņu stāvokļus. Manekenus B.Delle gleznoja, kā pati saka, tāpat kā «klusās dabas», taču vienmēr no dabas. Gleznotājas ilggadējā pieredze tagad ļauj netaisīt arī manekenus. Viņa paļaujas kā uz sevi, tā uz iedvesmu – uz zīmītēm no augšas, kā viņa mēdz teikt. No turienes, viņasprāt, nāk arī gleznu kompozīcijas un krāsu salikumi.Par sižetiem B.Delle negrib runāt. No reālās dzīves patapinātos motīvus un sacerētos sižetus māksliniece nerāda kā kaut ko konkrētu, bet gan kā ļoti vispārinošu situāciju, atvērtu interpretāciju dažādībai, ko skatītājs labprāt arī dara. Tas ir viens no Rutas mākslas popularitātes trumpjiem. Glezniecība ir dzīveTikpat būtiski ir arī tas, ka māksliniece vienmēr nostājusies pret jebkuru varu, tās diktātu, prasībām. Gleznotājai svarīga cilvēka neatkarība, iekšējā brīvība, un skatītāji, ikdienas rūpēs iegrimuši, saredz viņas mākslā pat pašam sev neizpaustās ilgas. Viņi meklē un atrod B.Delles gleznās augstāko garīgumu, kādu pašam nav ļauts sasniegt.Mākslinieces uzmanības centrā vienmēr atradusies glezniecība – krāstoņi, to zieds. Ar to viņa veido formu, telpu, apjomu. Gleznojot viņa slēpjas no reālās dzīves, par to nepārtraukti domājot. Toņu savstarpējās attiecības māksliniecei nozīmīgākas par motīvu. Viņa tajās ieliek visu krāto maigumu un sirds atvērtību. Glezniecība ir B.Delles dzīve.
