Vai par budžeta naudu studējušajiem būtu jānostrādā noteikts laiks valsts darbā?
Arnis Mugurēvičs, LLU profesors, mācību prorektors:
Tas nav nekas jauns. Arī padomju laikā, kā atceramies, pēc studijām bija jānostrādā trīs gadi pēc nosūtījuma. Satraukumam ir pamats, ja par budžeta līdzekļiem izglītotie jaunieši brauc prom no valsts – izglītības kvalitāte ir tāda, ka mūsu speciālisti pieprasīti ārvalstīs. Mums ir prakse, ka tiek slēgti trīspusējie līgumi starp LLU, potenciālo darba devēju un studentu, maksāta stipendija, bet jaunietis pēc studiju beigām apņemas zināmu laiku strādāt pie šā darba devēja. Diemžēl ir precedenti, kad darbavietu nevar nodrošināt un studentam, lai arī viņš nav vainīgs, nauda jāatmaksā. Mūsu ierosinājums Zemkopības ministrijai bija: lai par valsts naudu vajadzīgajās specialitātēs sekmīgi studējošie pēc tam trīs gadus nostrādā savā specialitātē un Latvijā – lūk, tās divas lietas, ko varam prasīt, ja studē par nodokļu maksātāju naudu. Taču uzsveru, ka nepieciešama valsts ilgtermiņa politika. Ja uzņēmējdarbība tiks veicināta, būs arī darbavietas.
Lelde Birkava, LLU Ekonomikas fakultātes 4. kursa studente:
Šādu sistēmu neatbalstu. Manuprāt, izglītība ir primāra, un, ja cilvēks nevēlas strādāt valsts struktūrā, viņš studē, piemēram, ekonomiku, lai varētu veidot savu uzņēmumu. Ja ieviestu šādus ierobežojumus, diezin vai jaunieši tiektos studēt budžeta grupās, drīzāk maksātu par mācībām un mēģinātu rast veidu, kā pelnīt – manuprāt, patlaban vērojama jauniešu tieksme uz neatkarību. Ja valsts spētu nodrošināt labi atalgotu darbu, pieļauju, ka minētās saistības vēl varētu atbalstīt. Kā topošā ekonomiste gan šaubos, vai visi strādāsim savā specialitātē. Taču visiem jābūt vienādām iespējām studēt par valsts līdzekļiem. Speciālistu izbraukšanu uz ārvalstīm gan vajadzētu ierobežot, lai arī šos cilvēkus var saprast – ja darba šeit nav, iztika jāpelna citur. Taču galvenais – valstij vajadzīgs izglītots cilvēks, tā ir mūsu nākotne. Valsts nevar pastāvēt bez tautas, kultūras, un varai nevajadzētu «spiest» uz jauniem ierobežojumiem. Galu galā priekšstāvjus ievēlam mēs.
Laila Ozola, LLU PTF 4. kursa studente:
Es personīgi šādu sistēmu atbalstītu. Ja valsts ieguldījusi naudu, kaut kas jādod pretī. Īpaši, ja vēl tiktu atrunāts, kurā jomā speciālistiem būtu zināms laiks jānostrādā valsts struktūrās, jo visiem darbu piedāvāt diezin vai būs iespējams. Būtu arī utopiski apgalvot, ka visus budžeta studentus nodrošinās ar darbu. Piemēram, ekonomistiem tas būtu pagrūti, turklāt tā arī nav prioritāra specialitāte, un budžeta vietu ir salīdzinoši maz. Ja darba sfēra šaurāka, domāju, problēmu nebūtu. Ir īstenota prakse, kad nākamie darba devēji studentiem maksāja stipendijas ar nosacījumu, ka viņi noteiktu laiku strādās uzņēmumā. Daudzi jaunieši, kam ir iespēja studēt par maksu, to nedara, jo grūti saņemt aizdevumu, nav galvotāju. Šī būtu iespēja arī viņiem – uzņemties zināmu laiku strādāt valsts struktūrā, savukārt valsts varētu dzēst paņemto kredītu. Uzskatu, ka nepieciešamo speciālistu skaitu iespējams ieplānot, savlaicīgi apkopojot datus.
