Latvijas Studentu apvienības kongresā par izglītības lietām atbildīgā ministre Tatjana Koķe nāca klajā ar priekšlikumu noteikt zināmas saistības par valsts līdzekļiem augstāko izglītību ieguvušajiem studentiem, piemēram, uzliekot par pienākumu nostrādāt dažus gadiņus valstij būtiskā sfērā un tādējādi simboliski atdodot daļu izaugsmē ieguldītā.Noliekot malā emocijas, atliek vien starp šīs ieceres atbalstītāju un noliedzēju labi argumentētajām pozīcijām mēģināt saskatīt Latvijai pieņemamāko, kas diemžēl lielā mērā līdzinās centieniem miglā saskatīt spoku.Princips, ka budžeta grupas studentam jābūt atbildīgam par valsts līdzekļu izlietojumu, ir pareizs. Taču mēs jau krietni pasen nedzīvojam komandekonomikā, kad varētu plānot kārtējo piecgadi, inženieru plūsmu darba tirgū, pensionēšanās tendences un tamlīdzīgi. Pieprasījums pēc noteiktu nozaru speciālistiem tiek plānots, labākajā gadījumā, īstermiņā, un puslīdz droši var justies vien tie, kuri nolēmuši strādāt sfērā ar izteiktu lietpratēju «badu».Cik būvniecības buma laikā bija jauniešu, kas šajā jomā saskatīja zelta āderi ar «treknu» atalgojumu? Atlika plīst burbulim, un jaunie speciālisti no būvlaukumiem varēja masveidā pārcelties uz bezdarbnieku rindām. Tātad ir pamats uzskatīt, ka savlaicīgs un precīzs plānošanas darbs netika veikts, un vietā arī jautāt, vai tāds vispār bija iespējams.No tā arī nākamais secinājums – studentiem nedrīkst uzvelt pienākumu kāpt uz kuģa, par kura caurumiem un sūcēm varai ir visai miglaina nojausma. Cita lieta – saistības noformēt līguma veidā (vēlams – ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem), visu pa punktam atrunājot, kā tas darīts, gan piešķirot uzņēmēju stipendijas, gan vienojoties par studējošo kredīta dzēšanu. Kopumā ideja nav tā sliktākā, par piepildījumu gan vēl jādomā.
