Pēc 30 gadu nežēlīgas ekspluatācijas, vadājot uz divriteņa bagāžnieka mazdārziņā izaudzēto produkciju, mana iepirkumu soma nav mainījusi sākotnējo krāsu, nav izbalējusi, ir kā tikko pirkta. Vien no asiem priekšmetiem (cirvīša un fuksīša) daži caurumi. Ražota Valmierā, laikam no stiklšķiedras. Ietilpīga – līdz diviem spaiņiem ābolu. Arī musturs patīkams – melnu un baltu paralēlu līniju, kas kopumā dod zilganpelēku izskatu. Jautājums – kāpēc Līvānos no otrreiz pārstrādātā stikla nevarēja ražot stikla lodītes un Valmierā dažādot audumu? Tad dāmām būtu atšķirīga un patīkama izskata somas, nevis bezveidīgi plastmasas maišeļi. Ja vēl piestrādātu pie dizaina, lai smagā soma stiepjoties neskartu trotuāru, būtu pavisam labi. Laikam tirgotājiem tāda produkcija, kas ne saulē balē, ne smērējas, nav izdevīga. Bet ar stiklu mēs laikam tā mētāties nevaram, jo kvarca smiltis tiek iepirktas ārzemēs.Kamēr mūsu ļautiņi vēl mācās šķirot atkritumus, zviedri kopš atmodas sākuma Rāmavas izstādē demonstrē sausās tualetes, kas atdala urīnu no fekālijām, kas mūsu sausajās tualetēs, kopā sajaukti, veido gāzi – latrīnu (nosaukums laikam saistīts tieši ar latviešiem). Bet, ja tos atdalītus savāktu, aizvestu uz Dobeli un tur iekārtās sajauktu, šī gāze dotu elektroenerģiju. Pārpalikumus sajaucot ar pērnajām lapām, tiktu iegūts vērtīgs mēslojums. Arī ļautiņiem būtu ienākumi, jo šādu «izejvielu» nodotu par zināmu samaksu. To laikam sapratuši somi, jo mūsu kūdra pazūd «purvu zemes» tualetēs, to nav pamanījuši mūsu ārzemju «spiegi», jo viņi jau tiek vien sabiedriskajās tualetēs, nevis iedzīvotāju – sausajās.Ja pavēro Jelgavā, Filozofu ielā, augošos melnalkšņus, – brangi, izskatīgi koki, to ciltsbrāļi Būriņu mežā pavisam kārni. Perestroikas laikā Ļeņingradas meža zinātnieki veica eksperimentu – novirzīja pilsētas notekūdeņus meža koksnes ātrākai ataudzēšanai. Nav zināms, ar ko tas beidzās, laikam visu nokāva «pārbūve». Kāpēc to nevarētu izmantot ātraudzīgo kārklu ataudzēšanai? Arī latvāņi (laikam arī zviedru termins) to novērtētu. Ar tiem paredzēts cīnīties. Kāpēc – ne selekcionēt? Kā zināms, senie krievi latvāņus skābēja, no tiem vārīja boršču, dzina degvīnu. Tā būtu gan papildu iztika pasaulei, biodegviela un ne tikai. Sibīrijā, izsūtījumā, mēs un arī vietējie pavasaros pļavās meklējām «pučkas» – latvāņu paveidu. Kraukšķīgi kā rabarberu ziedneši, tikai saldi, mums, bērniem, garšoja. Starp pļavu zālēm bija arī dillēm līdzīgs augs – tikpat sakošļājams, bet salds, to gan bija grūtāk sameklēt. Ja augu selekcionētu, būtu vēl viens vitamīnu avots. Tā «jauno latviešu» darbošanās bijusi visai malēniska. Pēc 50. gadu vētrām tika iestādītas vējlauzējjoslas. Tagad tās nozūmēja un… pieprasīja kompensāciju par vētrā norautajiem jumtiem no sava paša budžeta. Dzenoties pēc Eiropas maksājumiem, notrimmerēja pļavas, pat izkodināja tās ar raundapu. No ceļiem pazuda vardes, taču knišļi nokoda lopiņus, un atkal vajadzēja kompensāciju no sava budžeta. Arī stārķi tagad staigā pusbadā, zemes aršanas laikā tiem lielie prieki, jo tad vēl kaut ko var dabūt. Nez kur tās tantiņas tagad zāļu tējas ievāc, jo visur palikusi vien gārsa. No iepriekš minētā izriet, ka mēs nepavisam nerūpējamies par savas zemes kultūrslāni, to pludinām uz jūru, izdāļājam uz ārzemēm, lapas sadedzinām, bet paši iepērkam no tām izejvielas (plastmasu, raundapu u.c.), ar ko piesārņojam savu zemi. Laikam baltkrievi rīkojušies prātīgāk, saglabājot līdzsvaru lauksaimniecībā. Mūsu premjers novērtēja Aleksandra Lukašenko panākumus un… demisionēja vēlreiz, bet vajadzēja ņemt varu savās rokās, tad Eiropai būtu respekts. Citādi pārvērtuši mūsu zemi par Eiropas lūžņu noliktavu – te var ievest gan nolietotas riepas, gan kaulu miltus un tamlīdzīgi. Arī veikali būtībā ir Eiropas noliktavas. Cik tad vienam cilvēkam mūžā vajag audio, videoaparātu! Citiem vēl funkcionē Ulmaņlaika radio. Arī iebūvēties siltajās plastmasās nav tik labi, jādzīvo kā polietilēna maisā.Tā var aizdomāties «līdz Amerikai». Vārdu sakot – skaties dabā! Ar cieņu,
