Dažreiz var tikai pabrīnīties, cik absurdi mēdz būt dažādu situāciju izmaiņu vērtēšanas kritēriji.Šķiet, galvenais ir tikai un vienīgi pēc iespējas dramatiskāks kāpuma vai krituma reižu skaits, lai tad ar lietas būtību paliek, kā ir.Latvija ir pasaules čempione attīstības tempu ziņā – tā īsi pirms 2006. gada iestāšanās palepojās toreizējais premjers Aigars Kalvītis. Diženajiem rādītājiem sekoja virkne vēl diženāku – straujš kreditēšanas tempu un mazumtirdzniecības apjomu kāpums un tā tālāk.Kas notiek tagad? Pasaules čempiones lauri kritienā no diženās virsotnes, dramatisms un bezcerība vienā laidā, ko statistiķi bazūnē, nenogurdami kalkulējot lejupslīdi ne milzu procentos, bet vairāku reižu izteiksmē. Piemēram, jauno spēkratu tirgotāji secinājuši, ka pārdošanas apjomi gada laikā kritušies 4,5 reizes. Dažreiz uz šīm dramatisma šaltīm tā vien gribētos atbildēt – nu un tad? Ne tādēļ, ka būtu jāaicina par šādu pavērsienu priecāties, bet gan tādēļ, ka joprojām nez kāpēc tiek dzīvots ilūzijās – trekno gadu virsotne ir teju vai «minimuma standarts» (lieki teikt, ka uzpūsts uz kredītu rēķina), bet mazākā novirze no tā uzskatāma teju vai par traģēdiju.Ja tā padomā – cik gan augsti minētie pārdošanas rādītāji salīdzinājumā ar 2008. bija pirms diviem un trim gadiem? Nebūt ne tik tuvu pagājušā gada sākuma līmenim. Turklāt šī dramatizēšana atsauc atmiņā «perestroikas» gadus, kad Latvijas lielākā konditorejas uzņēmuma vadītājs skaidroja pārorientēšanos uz jaunu saimniekošanas modeli un pamatoti salīdzināja – ja cilvēki vairs nevar atļauties par pieciem rubļiem pirkt lielo torti un neapēsto izmest atkritumos, tas nenozīmē, ka bads klāt. Tāpat ir ar jaunajiem auto – ja trijos mēnešos nevar notirgot 6000 braucamo, tas, kungi, nenozīmē pasaules galu, tā ka drāma te ir lieka.
