Nesen nācās piedalīties diskusijā, kā darba devējam šodien labāk motivēt strādājošos. Pieļauju, daļa atbildi uz šo jautājumu jau zina. Iespējams, daudzi pat ar šādu motivāciju iepazinušies «uz savas ādas». Sistēma ir vienkārša, cik nu krīzes laikā mežonīgais kapitālisms var piedāvāt – pārsvarā darba devēji uz ikviena strādājošā vismazāko pīkstienu par darba apstākļu, kur nu vēl samaksas, uzlabošanu, vienkārši norāda uz durvju pusi, sakot: «Tu zini, cik tur stāv jau rindā, lai tiktu pieņemti darbā?» Darbiniekam uz šādu dzelžainā loģikā un sūrā realitātē balstītu argumentu parasti neizdodas kaut ko atbildēt. Atliek vien nobīties par savu uzdrīkstēšanos un klusiņām lavīties prom, lai šefs neizdomātu veidu, kā tikt no, viņaprāt, nekaunīgā diedelētāja vaļā. Var saprast arī uzņēmējus, kas šādi «motivē» darbinieku. Arī viņi no valsts puses iespiesti birokrātijas un nodokļu vezuma spīlēs. Pagājis vismaz pusgads, kopš sākts runāt par valsts atbalsta mehānismu ieviešanu uzņēmējdarbībai, bet nekas daudzmaz reāls tā arī nav tapis. Un, ticamākais, tuvāko mēnešu laikā netaps. Kamēr nebūs pagājušas jūnija sākumā gaidāmās Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanas. Laikam, lai neviens lieki neuztraucas un nepabojā politiķu un partiju reitingus. Tikmēr lietas turpina savu dabisko tecējumu, un, spriežot pēc nupat veiktās uzņēmēju aptaujas, vairāk nekā puse respondentu nonākuši nopietnās grūtībās. Tā ir tā daļa, kam valsts atbalsts būtu kā dzīvinoša ūdens malks. Bet tā nav un tuvākajā laikā laikam nebūs.
