No Līgas Brigaderes piezīmēm par dzīvi pēckara Jelgavā.
Savā astotajā gadu desmitā pensionētā farmaceite Līga Brigadere, kas dzīvo Jelgavas nomalē, Miezītē, vēl aizvien cītīgi lasa «Zemgales Ziņas». Sevišķi viņu interesē raksti par vēsturi. Pēc L.Brigaderes piezīmēm par pēdējā laika publikācijām «Novadiņā», kur tika stāstīts par nacionālo pretošanos pēckara Jelgavā, arī tapa šis raksts. «Mēs esam maza tauta, un mums vajadzētu būt vienalga, kurš kad bijis vienā vai otrā pusē. Jāturas visiem kopā,» saka Brigaderes kundze. Viņasprāt, ir patīkami, ka pēckara laikā atradās tādi kā Māters Jelgavā un Jānis Freimanis Garozas mežos. Lai arī cik okupācijas vara bija stipra, viņi pretojās tai. No otras puses – viņi to darīja aiz naivas cerības, ka nāks amerikāņi, angļi un dzīs padomju karaspēku ārā. «Kara muzejā Rīgā esmu pētījusi ekspozīciju par mežabrāļiem. Kaut kā mūsējos tur nemanīju. Tajos laikos galvenais bija turēt muti un izlikties, ka tu nekā nezini. Tomēr viņiem abiem bija liela loma jelgavnieku nacionālās pašcieņas saglabāšanā. Tagad nodarbošos ar izspiešanu. Proti, pati vairs maz kustu no mājas un ilgi pa zemi staigāt man nav atlicis. Taču jaunajiem vajadzētu savākt par šiem cīnītājiem materiālus, lai tie paliek vēsturē,» pārliecināta L.Brigadere. No velosipēda ar divām pistolēm«Pati Māteru redzējusi neesmu, bet šo to dzirdēju gan. Sauca viņu par Augustu. Par Jāni vai Janku, kā 20. marta «Novadiņā» atmiņās min Pēteris Āns, gan, manuprāt, ne. Šķiet, viņš nekāds dzērājs arī nevarēja būt (P.Āns atceras epizodi, kad vairāki pretošanās kustības dalībnieki lietojuši degvīnu – red.). Kundze, kas, mūsmājās šad tad iegriežoties, par Māteru runāja, darbojās baznīcas dāmu komitejā, un viņas vīrs arī bija nedzērājs. Vai viņai bija kāda radniecība ar sabiedrisko darbinieku Juri Māteru, nav zināms. Par Māteru man četrdesmito gadu beigās kā jaunam skuķim reiz stāstīja atvaļināts čekists tirgus direktors Kristaps Šķēle (mana māte Elvīra Brigadere tirgū strādāja par grāmatvedi). Viņš teica, ka Māters esot liela auguma, valkājot dzelzceļnieka formu, braucot ar sporta divriteni. Turklāt velosipēdu viņš mākot vadīt, ar rokām nestūrējot. Tādējādi viņš abās varot turēt pa pistolei un trāpīgi šaut. Māters vairākas reizes esot uz tiltiem ķerts, taču vienmēr ticis cauri sveikā. Bieži gāju mātei palīgā sagatavot ietirgotās naudas maisus inkasentiem, kas ieradās ļoti precīzi laikā. Toreiz arī tikām skubinātas, lai nekavējamies, jo naudu var nolaupīt Māters. Vilhelma Tella līdzinieksP.Āns atceras 1948. gada 4. jūlija dziesmu svētkus, kad iepriekšējā naktī Māters ar saviem vīriem aizdedzināja Uzvaras parka estrādi. Svētki gan tika rīkoti nevis kolektivizācijas slavinājumam, bet Vispārējo latviešu dziesmu svētku tradīcijas 75 gadu jubilejai. 3. jūlija pēcpusdienā estrādē kopkorim vēl notika mēģinājums, un 4. jūlija rītā vajadzēja būt vēl vienam kopmēģinājumam, kas tika pārcelts uz Raiņa parku. Tur mums, visiem koristiem, izdalīja dziesmu svētku dalībnieku apliecības ar vārdu, uzvārdu un kolektīva nosaukumu. Stingri pieteica, ka bez šā dokumenta Uzvaras parkā nelaidīšot. Neatceros, vai notika svētku gājiens. Es pēc mēģinājuma Raiņa parkā steidzos uz mājām. Vecāmāte man noteica, lai pēc koncerta tūlīt eju mājās, jo vakarā Māters varot rīkot vēl kādu uzbrukumu. Steidzami Uzvaras parka estrāde bija apmēram salabota. Grīdas klājumā vietām atradās pavisam svaigi dēļi, aizmugurē izdegušie caurumi bija apsprausti ar meijām. P.Āns atceras, ka Māters, paceļot glāzi, vienmēr esot iedziedājies: «Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt!» Bet tā taču ir dziesma no Fridriha Šillera lugas par leģendāro varoni, tautas sacelšanās vadītāju Vilhelmu Tellu! Nu, jā, latviešiem vienmēr paticis spēlēt teātri. Tā varbūt arī Māters, uzzinot, ka viņa ģimene izsūtīta, pārvērtās par atriebēju. Pēc kāda laika Māteru sagūstīja Pārlielupē pie kādas jaunas sievietes. Ja padomā, kāds nu viņš nacionālais partizāns! Vienkārši nelaimīgs cilvēks, ko laikmeta zobriteņi bija izrāvuši no mierīgas dzīves ceļa. Ne jau viņš vienīgais tāds. Par nacionālo partizānu Jāni Freimani no Garozas puses ar interesi izlasīju Ilgas Lejas atmiņas. Miezītē šo cīnītāju pieminēja. Mūsu kaimiņiem Cielaviem, kuriem 1. līnijā bija dārzniecība, radi dzīvoja Teteles pusē. Vecā Cielaviene bija ļoti pļāpīga, aprunāja visu pasauli. Stāstot jaunumus, bieži vien pieminēja Jāni no Mākuļiem, kas dzīvoja pa mežu un kuram kārtējo reizi palaimējās, ka čekisti viņu nenoķēra. Beidzot gan pienāca ziņa, ka bunkurs ir aplenkts un saspridzināts. Taču, vai tieši Freimanim toreiz izdevās aizbēgt un pēc tam emigrēt, neko nevaru pateikt. Par algu – kilograms tomātuVēl varētu pastāstīt par pēckara tirgu, kurā bieži iznāca darboties, palīdzot mātei. Tā pati Cielaviene tur pārdeva savu dārzniecībā audzēto preci. Es viņai braucu līdzi un tirgoju savējo. Tolaik vēl apgrozībā bija vecā krievu nauda – červonci, lielas banknotes. Cielavai bija skaisti izlasīti tomāti. Pienāca viena krieviete un jautāja: «Cik tad tie maksā?» Cielaviene atbildēja: «Divsimt rubļu.» Pircēja izvilka ārā savus červoncus un skaitīja. Tieši tajā laikā manai mātei tirgus grāmatvedībā bija uz pusi nogriezta alga. Viņa vairs saņēma ne 450 rubļu mēnesī, bet 225. Mums trijām ar vecomāti (tēvs Teodors Brigaders jau bija lēģerī miris) ar šo summu vajadzēja iztikt. Atceros, ka rītos vecāmāte mammai teica: «Vajag putru vārīt. Tu, nākot no darba, atnes putraimus!» Māte atbildēja: «Labi, labi.» Taču, vakarā pārnākusi, viņa vecaimātei par pirkumu teica: «Aizmirsu.» Tā tas atkārtojās līdz algas dienai, kad beidzot varēja tos putraimus nopirkt. Kaut kā jau iztikām, radi pa reizei atveda rupju kviešu miltus, pastāvējušu gaļu – badā nebijām. Ģenerālim mājās nebija viegliPaši savā dārzā audzējām zemenes, kalnu ērkšķus, upenes. Turējām govi un cūkas. Vecāmāte mani mācīja, ka pircēju, kad viņš runā, nekad nevajag pārtraukt un savu gribu uzspiest. Ja cenu grib nokaulēt pārāk zemu, jāsaka: «Es šoreiz tik lēti negribētu preci atlaist. Varbūt citā reizītē.» Glaunu preci – pirmās zemenes, tomātus no siltumnīcas, pirmos gurķīšus – vairāki miezītnieki veda ar kuģīti uz tirgu Jūrmalā. Vakarā ar zirgu uz piestātni nogādāja kastes, kas katram saimniekam bija citā krāsā, iekrāva kuģītī, un visa nakts pagāja ceļā. Es ar kuģi vienreiz dabūju braukt vācu laikā, kad devāmies uz Rīgu pie mammas krustmātes Lidijas. Viņa, starp citu, agrāk strādāja pie ģenerāļa Ludviga Bolšteina par saimniecības vadītāju. Viņš bija robežsargu komandieris, kurš 1940. gada jūnijā, ienākot padomju karaspēkam, izdarīja pašnāvību. Bolšteins bija vecpuisis. Kā stāstīja radiniece, ģenerāļa māte visas iespējamās līgavas bija brāķējusi. Reiz Lidijas tante ģenerālim jautājusi: kad jūs, kungs, precēsieties? Viena pastāvīga draudzene viņam tolaik bijusi. Bolšteins tad atbildējis: «Domāju, bet viņa uzstāda savas prasības. Māti – no mājas ārā, saimniecības vadītāju – no mājas ārā. Es taču esmu pie jums pieradis. Kā tas tad būs!?» Riskēja arī Šogolovs un SkujaNo bērnu dienām esmu saglabājusi cieņu pret drukātu vārdu un grāmatām it sevišķi. Kad, laikiem mainoties, tika «tīrītas» bibliotēkas un redzēti promvešanai domāto grāmatu saiņi, bija tāda sajūta kā cilvēku deportācijā. Taču reiz gan par vandalismu pret grāmatām tikai pabrīnījos, pat nāca smiekli. Tas bija ap 1948. gadu. Latvijā tika rīkotas grāmatu dekādes, un arī Jelgavas tirgus kantorim nogādāja palielu grāmatu gubu, kuru vajadzēja izpārdot. Ilgākā laika posmā šī literatūra lasītājus atrada, neizpirka vienīgi Staļina kopotos rakstus un Ļeņina darbu izlasi. Tirgus direktore nosprieda, ka neizpirktās grāmatas atpakaļ jau nu nedos un tās jāpiedāvā gaļas izcirtējiem. Viņi bija vieni no turīgākajiem tirgus darbiniekiem, ar kuriem saimnieki norēķinājās gan ar gaļas gabaliem, gan naudu. Brašākie un spēcīgākie šā amata vīri bija Šogolovs un Skuja. Šogolovs par sevi teica, ka ir miesnieks otrajā paaudzē, un runāja visās vietējās valodās – latviski, vāciski, krieviski, lietuviski, čigāniski un ebrejiski. Lielais augums un resnums viņam netraucēja zibenīgi kustēties, veikli tiekot galā ar darbiem. Arī rīkojoties ar Ļeņina un Staļina rakstiem, gaļas izcirtēju rokas bija veiklas. Viņi ar duncīti atdalīja grāmatu vākus no lapām, kuras vēlāk izmantoja kā ietinamo papīru. Skuja toreiz vēl noteica, ka no Ļeņina esot lielāka jēga nekā no Staļina, jo viņa sējumi bija lielāka formāta un tādēļ gaļas ietīšanai derēja labāk.»
