«Zemgales Ziņu» 3. aprīļa numurā izlasīju jurista D.Kalniņa rakstu «Ko darīt ar kredītņēmēju un banku problēmām?». Tajā izteiktā doma visnotaļ atbalstāma. Lūdzu D.Kalniņu atsaukties, lai kopīgiem spēkiem realizētu ideju par grozījumiem Kredītiestāžu likumā, kas kaut cik atvieglotu kredītņēmēju situāciju pašlaik un tuvākā nākotnē. Tas, ka groži jāņem savās rokās, ir skaidrs, jo gaidīt un cerēt uz valdību nav saprātīgi. To saka arī D.Kalniņš, es vēlos to papildināt ar dažiem novērojumiem un juridiskiem apsvērumiem, kas jau tagad skaidri norāda, ka valdība par kredītņēmēju nedienām nedomās, bet situācija risinājuma trūkuma dēļ saasināsies. «Viltīgā» likumdošanaValdība izdarījusi visu, lai kredītņēmēju situācija pasliktinātos, proti, tam ir daudzi «labvēlīgi» priekšnoteikumi – nodokļu palielināšana, uzņēmējiem nelabvēlīga nodokļu politika, darba vietu samazināšana un tamlīdzīgi. Cerību, ka kādā dienā pēkšņi viss mainīsies un būs labi, nav. Banku pašreizējie centieni «izspiest» no kredītņēmējiem to, kā viņiem nav (nauda), ir ekonomiski nesaprātīga rīcība. Tomēr var pieļaut iespēju, ka šāda situācija nav spontāni radusies, bet gan rūpīgi plānota un iepriekš paredzēta. Pēdējie grozījumi Civilprocesa likumā norāda, ka valdība (likumdevējs) atbalsta banku politiku un rūpīgi ievieš likumos tām labvēlīgus priekšnoteikumus. Piemēram, minētajā likumā nesen veikti grozījumi, kas stājās spēkā 1. martā, un saskaņā ar tiem ieviestas būtiskas izmaiņas likuma prasībās attiecībā uz tiesas sprieduma piespiedu izpildi, konkrēti, izsolē pārdodamo nekustamo īpašumu sākumcenas noteikšanu. Agrāk šādas sākumcenas noteikšanai bija jāņem vērā īpašumu apgrūtinošās hipotēkas, tagad tādas prasības likums vairs neizvirza, bet tā vietā paredz, ka īpašuma izsoles sākumcena ir sertificēta vērtētāja novērtējumā noteiktā īpašuma piespiedu pārdošanas vērtība. Ko tas nozīmē kredītņēmējam? To, ka ieķīlātais īpašums tiks pārdots par ļoti zemu cenu, bet parāda saistības pret banku saglabāsies prāvas. Nevienam nav sīkāk jāpaskaidro, kāda būs īpašuma piespiedu pārdošanas vērtība pašreizējā tirgus situācijā. Galvenais, ka kredītņēmējam (parādniekam) nav nekādas reālas iespējas to ietekmēt. Risinājums – maksātnespēja?No juridiskā viedokļa situāciju varētu risināt ar fizisko personu maksātnespējas procesiem un šādi atbrīvoties no parādiem, tomēr atkal sastopamies ar šķēršļiem, kurus «tālredzīgi» izlicis likumdevējs. Maksātnespējas procesa izmaksas ir ievērojamas, lai neteiktu, – neadekvātas Latvijas situācijai, process neskaidrs, izņemot vienu, – maksimālais fiziskas personas maksātnespējas procesa ilgums ir septiņi gadi. Tātad, lai izglābtos no parādiem, septiņus gadus jāuztur administrators. Saskaņā ar likumu īsāku termiņu var noteikt tiesa, bet tā ir tikai vāja varbūtība. Turklāt likums neparedz priekšnoteikumus, kuriem pastāvot tiesa varētu noteikt īsākus maksātnespējas procesa norises termiņus. Kopumā arī maksātnespējas process nekādu risinājumu nedod, jo vienkārši nav pieejams augsto izmaksu dēļ.Iespēja grūtībās nonākušajiemVēl tiesības, kuras Latvijā nekustamo īpašumu īpašniekiem nav iespējams izmantot, ir tā saucamā īpašuma atmešana. Lai gan Civillikumā paredzēts, ka īpašnieks var visādi rīkoties ar savu lietu, tajā skaitā to atmest, tomēr atbilstoša procedūra attiecībā uz nekustamo īpašumu atmešanu likumos nav paredzēta. Latvijā īpašnieks nekustamo īpašumu nevar tā vienkārši atmest, kā to varam darīt ar kustamo mantu. Nekustamā īpašuma atmešana juridiski nozīmē atteikties no tā, nenododot to citai personai. Var tikai minēt, vai šāda likumdevēja aizmāršība un nevērība ir iepriekš nodomāta un apzināta vai patiešām nejaušība. Salīdzinājumam – Vācijā likums šādas tiesības paredz, nosakot, ja īpašnieks paziņo par sava īpašuma atmešanu, tas pāriet valstij vai pašvaldībai. Procedūra pavisam vienkārša – attiecīgs iesniegums (paziņojums) iestādei, kura kārto nekustamo īpašumu uzskaiti. Latvijā tāda iestāde būtu Zemesgrāmatu nodaļa, savukārt to, ka bezmantinieka manta piekrīt valstij, nosaka piezīme pie Civillikuma 930. panta. Diemžēl Latvijā atbilstoša procesa nav. Secinājumi, kurus varam izdarīt, – pašreiz likumdevēja paredzētās un piedāvātās iespējas kredītņēmējiem (parādniekiem) un nekustamā īpašuma īpašniekam, vienalga, cik lielas vai mazas viņa kredītsaistības, ir neefektīvas un pēc savas būtības ir drīzāk butaforija, nevis reāli situāciju un problēmu risinājumi. Tāpēc D.Kalniņa piedāvājums censties pašu spēkiem un likumdevēja atvēlētajās robežās ieviest grozījumus likumos, kas būtu labvēlīgi kredītņēmējiem (parādniekiem), ir praktiski vienīgais ceļš. Jāpiebilst, ka Latvijas kredītiestādes ilgu laiku savstarpēji spēlējušas visiem labi zināmo «Monopolu». Atšķirība tikai tā, ka spēles lauciņš – Latvijas Republikas teritorija, bet nauda un manta – īsta, nevis spēļu klucīši. Viena no Latvijas banku raksturīgākajām iezīmēm ir nevēlēšanās uzņemties atbildību par risku. Banku finanšu speciālistiem un tirgus analītiķiem būtu jāsaprot, ka par nepareizajām prognozēm pašiem arī jāuzņemas atbildība un šī problēma nav «jāuzliek» uz kredītņēmēju pleciem, paziņojot, ka visi pēkšņi kļuvuši par ļaunprātīgiem nemaksātājiem. Tikpat mēs varētu jautāt, vai no darba atlaistie un piespiedu bezalgas atvaļinājumos aizsūtītie šādā situācijā nonākuši savas ļaunprātības dēļ. Nesen bankas Latvijā naski izsniedza nesamērīgus kredītus par dzīvokļiem, mājām un zemēm, bet tagad nejūtas iepriecinātas, ka šis īpašums par aizdoto summu jāiegūst savā īpašumā piespiedu pārdošanas procesā, un tāpēc, lai tā nebūtu, tiek veiktas dažas izmaiņas likumos un viss radikāli mainās – atkal risks tiek pārvietots uz daudzo kredītņēmēju pleciem. Valdības vadītāji mudināja attīstīt, būvēt, celt, zīmēja spožu izaugsmi, kam galvenais pamats – bankas kredīts. Tagad, kad atklājas, ka tā nemaz nav, visi naskie aicinātāji un devēji pazuduši, bet problēmas palikušas.Fakts, ka dzīvokli, zemi, māju vai ražotni esat nopirkuši par nesamērīgu cenu, nedod pamatu nolaist rokas un samierināties. Latvijas iedzīvotāju problēma slēpjas tajā, ka viņi nav pietiekami aktīvi savu tiesību aizstāvji, tādējādi pie mums notiek tādas lietas un izveidojas situācijas, kādas citur pasaulē pat nav iedomājamas. Tādēļ Latvijas likumdevējam nav īpaši jāpūlas un nav nopietni jādomā vai jāapsver, kā darbosies viens vai otrs likums un kādas sekas būs ikvienam pieņemtajam lēmumam. Mēs, kā vienmēr, cīnāmies ar sekām, nevis cenšamies izprast cēloni.
