«Ehar, sēdi te! Ehar, sēdi! Sēdi te!» tā vairākkārt brīvdienās manu uzmanību mēģināja piesaistīt mazais brāļadēls, pats spēlējoties smilšu kastē. Uzstājīgi rādot uz rotaļu vietas malu un raidot zīmīgu skatienu, viņš savos uzsaucienos nerimās tik ilgi, kamēr dārznieka šķēres neliku pie malas un nepiesēdu. Tad neslēptu un apmierinātības pilnu smaidu sejā viņš pasniedza vienu no lāpstiņām, un es savukārt uzdevumu sapratu bez teikšanas. Kamēr uz mirkli iejutos ceļu un ēku būvnieka ādā un reizē turpināju sarunu ar spēļu biedru, viņš vairs neatkārtoja nākamos sakāmos. «Jā, šeit ir darbs!» puišelis līksmoja, kad atkal bija sabrucinājis manis izveidoto «ielu» vai «māju». «Sieka!» šis spurdza par smiltīs atrasto lokano radību, bet nākamajā mirklī jau iedomātā upē copējām ar uzieto slieku. Šo epizodi atcerējos vēlāk vakarpusē, kad lauku mājās ciemojās draugi un gatavojāmies pabūšanai laukā. «Tēti! Tēti! Tēti! Tēti!» izdzirdēju izmisīgus saucienus no pagalma viņas puses. Vecāki bija iegrimuši sarunās ar atnākušajiem ciemiņiem un mazajam pievērsās vien tad, kad pašu ausīs sāka griezties trauksmes pilnais «Tēti!». Nekas nebija noticis, vien trīsritenis iestrēdzis aiz akmentiņa. Kad bērneļi jau spēlējās sapņu smilšu kastēs, lielo sarunas turpinājās pie sētā degoša ugunskura. Un tad sapratu, ka vienīgās atšķirības mūsu diskusijās no mazo izsaucieniem ir mazliet gudrāki izteiksmes līdzekļi un teikumu neatkārtošana. Balsis kļuva aizvien skaļākas, nelielais bariņš sadalījās divu un triju cilvēku grupiņās, kuru dalībnieki cits citu mēģināja par kaut ko pārliecināt un izstāstīt kādu pēdējā laika jaunumu.Dzirdēt un sadzirdēt nav viens un tas pats. Par to pārliecinos atkal un atkal, tiklīdz runātāju ir vairāk par diviem. Kur nu vēl atbildes sniegšana, kas bieži vien neizskan, jo taču atkal kas tikai pašam svarīgs jāpavēsta pretī. Mēs visi gribam, lai mūsos ne vien klausās, bet arī ieklausās. Bet paši bieži pat dzirdēt neprotam, kur nu vēl sadzirdēt. Tovakar jau laiciņu pēc pusnakts sarunbiedru vidū izvērtās pāris saspringtāku situāciju, taču iztika bez lieliem strīdiem. Kāds gan jau piekāpās, kaut ko noklusēja, jo bija mazāk uzstājīgs. Atlikušajās brīvdienās mazajam puikam laukos kļuvu teju vai par uzticības personu. Pagrābis mani aiz rokas, viņš vairākas reizes dienā aicināja doties laukā, un, kad tuvumā rosījos dārzā, sīcis zināja, ka pēc pirmā uzsauciena pienākšu pavērot viņa darbošanos smiltīs. Kaut uz brīdi. Man gribētos iemācīties biežāk ieklausīties ne tikai bērnos.
