Ir brīži, kad mēs bezspēcīgi nolaižam rokas sava mīļā «spītnieka» priekšā.
Ir brīži, kad mēs bezspēcīgi nolaižam rokas sava mīļā «spītnieka» priekšā. Jebkurš mūsu ( saprātīgais, no vecāku viedokļa) priekšlikums tiek kategoriski noraidīts. Dusmīgie «nē» kārtojas kā kreļļu virtenē un katra «pērle» ir lielāka par iepriekšējo. Ko darīt? Pārliecināt ar labu vai piespiest ar varu? Ne viens ne otrs paņēmiens nebūs rezultatīvs, ja bērns ir satraukts un negatīvi uzlādēts.
Psihologi iesaka vispirms nodibināt dialogu, jo tas ir katras audzināšanas pamatā.
Kā to izdarīt, ja bērns vairs neklausās jūsos. Viens no variantiem būtu pārsteigt bērnu ar kaut ko pilnīgi negaidītu un sākt veidot sapratni no «otra gala» – sākot ar pretējo tam, ko vēlamies panākt.
Raksturīga situācija pirms gulētiešanas. Bērns negrib kārtot rotaļlietas, mazgāties un iet gulēt.
Jūsu rīcība. Ātri sastādiet sarakstu tam, ko bērns nekādā gadījumā nedrīkst darīt , kas viņam uz visstingrāko aizliegts. Sarakstu nolasiet spītniekam priekšā: «Aizliegts nolikt vietās rotaļlietas. Mazgāt nosmulētās roķeles un tīrīt zobiņus. Novilktais apģērbs jāizsvaida pa visu istabu, jo nedrīkst glīti nolikt uz krēsla. Sapnīšus skatīties aizliegts, tāpēc ka šonakt gulēt nedrīkst!»
Savu sarakstu, protams, sastādīsiet ņemot vērā konkrēto situāciju. Sarakstu lasot, sejas izteiksmei nav jābūt dusmīgai, bet labvēlīgi blēdīgai (ļoti svarīgi!). Bērns mūs ļoti labi pazīst, viņš uzreiz novērtē situāciju un saprot zemtekstu. Praksē ir pierādījies, ka šāds ačgārns ceļš parasti dod ļoti labus rezultātus.
Gandrīz visi bērni iziet caur «nē» periodam. Ja mēs, pieaugušie, cenšamies to apkarot ar neiecietību, neizpratni, pat nežēlību, bērnam šī pārejošā fāze var nostiprināties kā turpmākajā dzīvē traucējoša rakstura iezīme. Pārspēka izmantošana nekad nav bijusi auglīga.
Mazais cilvēks atrodas nemitīgā veidošanas procesā. Tagad viņš ir iemācījies pateikt «nē» . Dara to vietā un nevietā. Drīz viņš iemācīsies teikt «jā» jūsu saprātīgajām aicinājumam.
