Atcerieties latīņu vecumveco teicienu «Quot licet Jovi, non licet bovi», kas latviski skan: «Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim». Ar Jupiteru, kam atļauts viss, mūsu laikā jāsaprot bijusī un tagadējā varas elite un tai pietuvināto cilvēku grupas. Viņi joprojām, izmantojot izredzētību informācijas piekļuvei, kā arī «īpašās attiecības» ar «vajadzīgajiem cilvēkiem», faktiski var darīt visu, kas ienāk prātā, lai noturētos virs ūdens visos laikos. Piemēram, labi domāts pasākums par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai faktiski pārvērties par farsu dažu cilvēku vilka apetītes apmierināšanai. Starp atsevišķu sava biznesa bīdītāju dzirnakmeņiem nokļuvuši arī vairāki mūsu puses lauksaimnieki, kas tiešām noticēja, ka atbalsts biogāzes izmantošanai elektroenerģijas ražošanā domāts nopietni un to iespējams saņemt arī viņiem. Viņi, naivie, neņēma vērā, ka laiki mainās, bet varas elite paliek tikpat stipra kā granīts. Viņi negribēja ticēt, ka mazajam vērsim netiks vairāk par viņam atvēlēto mazo vietu zem saules. Nelien tur, kur lielie Jupiteri dala «lielo piķi». Sen taču bija jāsaprot, ka viss, kas saistīts ar enerģētiku, ir Tautas partijas slaucamais lauciņš. Tur, kur citi staigāja mēnešus, lai dabūtu visas atļaujas un lēmumus, tai pietuvinātais uzņēmējs patērēja vien nedaudzas dienas. Minēto var beigt ar aforisma vērtību ieguvušo Džordža Orvela «Dzīvnieku fermas» atziņu – visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki. Saprotot, ka patiesībā nekas šo cilvēku apziņā nav mainījies un nemainīsies, kļūst skumji par valsti, kas atdota šāda tipa haizivīm apēšanai.
