Kaspara Riekstiņa atteikšanās no Saeimas deputāta mandāta nekādā ziņā nav vērtējama kā gļēvulība.
Kaspara Riekstiņa atteikšanās no Saeimas deputāta mandāta nekādā ziņā nav vērtējama kā gļēvulība. Tā ir liela politiska drosme, kuras trūcis daudziem 5. un 6. Saeimas deputātiem. 5. Saeimā, kad «Latvijas ceļš» startēja ne kā partija, bet «Klubs 21» (kopā ar PBLA) un ieguva 36 mandātus, – šajos krēslos «patrenējās» apmēram 50 cilvēku. Viens nolika mandātu, Lībmanīte atbrauca no studijām un paņēma, patrenējās mūsu Bunkšs, 6. Saeimā – jelgavnieks Ābele utt.
Tātad nevis gļēvulis, noteikti nē. Tur ir jābūt «iekšām» un atbildības izjūtai. Par to tekuli: Šķēle mīl bērnu grāmatas, es, savukārt, kā provinciālis, mīlu folkloru. Ir divi šā vārda skaidrojumi. Melioratori to skaidro saistībā ar krievu sakāmvārdu «voda bez kosķei – darogu naiģot». Tā savulaik strādāja haltūristi. Mūsdienu Latvijas politiskajā praksē par tekuļiem sauc tādus, kas kā ūdens vienmēr atrod ceļu uz partiju, kas tajā brīdī ir pie varas. Otrs skaidrojums arī ir folklorizēts – tekulis ir aitu tēvs, kurš skraida apkārt no viena bara uz otru.
Riekstiņš nekādā ziņā nav šāds pārbēdzējs un migrants, jo, būdams bezpartejisks speciālists 1994. gada janvāra beigās pašvaldību vēlēšanās deva piekrišanu kandidēt no tobrīd galīgā krīzē esošās LSDSP partijas saraksta, neprasot sev vietu saraksta augšpusē. Negaidīti (man gan tur nekādu pārsteigumu nebija) no saraksta vidus viņš tika tā augšpusē. Vienu sasaukumu nostrādājis mūsu frakcijā kā bezpartejisks speciālists, 1995. gadā viņš kandidēja uz 6. Saeimu apvienības «Darbs un Taisnīgums» (kas tā pati sociāldemokrātu partija jau vien bija, tikai kā vēlēšanu koalīcija) blokā un ieguva pirmo vietu Zemgalē aiz lokomotīves Andra Siliņa un stūmēja – Latvijā pazīstamā publicista un sabiedriskā darbinieka, daktera Eizāna. Tā bija otra pārbaude. Pēc tam 1997. gadā viņš jau bija lokomotīve divu partiju bloka sarakstā, un, protams, viņu ievēlēja. Ceturtā pārbaude – kandidēšana uz 7. Saeimu. Problēmas gan bija, bet viņš ieguva vienu no trim deputātu mandātiem. Tātad viņš ir pārbaudīts un nav klejotājs.
Atbildot uz trešo jautājumu, domāju, ka atbilde arī ir – nē. Viņš ir ļoti pieredzējis un gudrs – lietojot sporta terminoloģiju, komandas spēlētājs. Vajadzīga zināma drosme, lai pamatsastāva spēlētājs brīdī, kad viņš nav «cēlājs» un nav arī tas, kas mēdz volejbolā «nokārtot» stūra uzbrucējus, noietu no laukuma. Riekstiņš ir bloķētājs. Turpinot šo salīdzinājumu – jūtot, ka šobrīd Saeimā savas bloķētāja funkcijas nevar pietiekami labi izpildīt, viņš lūdz sevi nomainīt, jo redz, ka rezervē sēž cilvēks, kas labāk par viņu spēlē. Tā nav varonība, bet šādi rīkojoties, ir vajadzīga principialitāte. Arī profesionāļiem NBA ir tāds vērtējums – cik minūtes ir pavadītas uz laukuma. Riekstiņš šajā gadījumā atsakās par labu komandai no šīm minūtēm. Kasparam ir iespējas atgriezties. Iespējams, ka tā nebūs likumdevēju vara – tas viņam nav raksturīgi – bet izpildvarā.
