Cilvēks neizvēlas laiku, kurā piedzimt un dzīvot, cilvēkam uzlikts par pienākumu izvēlēties, kā dzīvot.
Cilvēks neizvēlas laiku, kurā piedzimt un dzīvot, cilvēkam uzlikts par pienākumu izvēlēties, kā dzīvot.
Miervaldis Birze
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos, dažādos pasākumos un privātajās sarunās noteikta vieta atvēlēta arī šīs un nākamās tūkstošgades apspriešanai. Kā jau vēsturē tas pierādījies, mainoties gadsimtiem (kur nu vēl gadu tūkstošiem), par nākamo tiek pareģotas brīnumu lietas. Daži to sagaida bailēs, citi ar interesi vēro, kas notiks. Lappusē «Tūkstošgade», ko «Zemgales Ziņās» atradīsiet sestdienās, neapspriedīsim Nostradamusa bēdīgos pareģojumus par pasaules galu vai lielās datorbailes no 2000. gada.
Gluži otrādi – centīsimies rakstīt par cilvēkiem, kuri nākamajā gadu tūkstotī raugās optimistiski un apņēmīgi, kas zina, ko vēlas sasniegt, aizrautīgi strādā, izklaidējas, iegūst draugus, mīl …
Inese ir jauna māksliniece. Viņas kredo – dzīvot pēc labākās sirdsapziņas.
Tieši Ineses pozitīvo uzskatu dēļ pirmajai «Tūkstošgadei» tapa intervija ar viņu.
Turpmāk šajā lappusē varēsiet lasīt ne tikai par nākotni, bet arī par interesantākajiem šīs tūkstošgades notikumiem un cilvēkiem, kas rakstījuši šā laika vēsturi.
Inese Austruma Rīgā studē vizuālo mākslu un pedagoģiju, glezno, fotografē un ir izdevusi savu mūzikas disku «Ēnas naktī». Disks un kasete gan netiek nekur pārdoti, jo, lai nodarbotos ar mūzikas
ierakstu tirdzniecību, vajag ko vairāk par labu dziedāšanu. Inese arī nevēlas kļūt slavena, jo jūtas labi tāpat – darot lietas, kas viņai mīļas.
-Kā tu saprati, ka gribi savu dzīvi saistīt ar mākslu?
– 6. klasē aizgāju pie Ulda Rogas uz zīmēšanas pulciņu. Cilvēkiem, kuriem ir talants uz daudzām lietām, ir grūti izvēlēties kaut ko vienu. Bet pasaule tomēr pieprasa šaurāku specializāciju. Man ļoti patika arī mūzika un literatūra. Izlēmu, ka izvēlēšos mākslu, jo domāju – lai kļūtu par profesionālu mūziķi, vajag vairāk talanta. Tagad saprotu, ka viss notiek arvien labāk – pamazām savā attīstībā virzos uz augšu.
– Vai tu nodarbojies arī ar fotografēšanu?
– Jā, ieguvu tādu tehniku, ka nevarēju nesākt. Turklāt arī tā ir māksla. Manuprāt, fotogrāfijā ir vieglāk parādīt realitāti. Fotografējot ir jāmāk vairāk saskatīt lietas, kas ir apkārt. Gleznošanā savukārt tu vairāk pieliec pats no sevis. Bet mans uzdevums nav analizēt, kas ir māksla. Vidusskolā es to varēju nodefinēt, bet pašlaik, kad esmu vairākus gadus studējusi vizuālo mākslu, vairs to pateikt nevaru.
– Kāpēc savām dziesmām izvēlējies tieši Imanta Ziedoņa dzeju? Viņš ir citas paaudzes dzejnieks…
– Man patīk viņa dzeja – ar to pietiek.
– Kā radās doma par disku?
– Dziesmas radās, kad man bija sakrājies ļoti daudz emociju, ko gribējās izpaust – tieši mūzikā. No Imanta Ziedoņa dzejas sajūtu īpašu starojumu.
– Vai tu raksti vēl?
– Jā, man ir dažas jaunas dziesmas.
– Vai domā virzīties uz augšu ar mūzikas palīdzību?
– Nē, es vispār neizjūtu vajadzību kļūt slavenai.
– Vai tu gribētu rīkot savu koncertu?
– Manas dziesmas ir radītas ļoti mazai auditorijai. Aicināt svešus cilvēkus uz savu koncertu? Nezinu, kurš nāktu. Neviens taču negrib izrādīties emocionāli ietekmējams. Manas dziesmas ir ļoti emocionālas. Savukārt maniem draugiem šāds koncerts nav vajadzīgs – mēs tāpat padziedam kopā.
Cilvēki bīstas izrādīt savu jūtīgumu. Piemēram, vīrieši – viņi kautrējas būt jūtīgi. Es augstu vērtēju tos, kuri atzīst, ka arī viņiem var būt sāpīgi un grūti. Visbiežāk uz jautājumu «Kā tev iet?» viņi atbild:«Viss ir kārtībā, labi iet.»
– Vai tu pati visiem atklāj, kā jūties?
– Ja tas ir tikai pieklājības jautājums, tad ne. Ja jautātājam tas patiešām interesē, tad arī atbildu patiesi.
– Vai tev ir kādi īpaši nākotnes plāni?
– Man sanāca aiziet pie kāda astrologa uz eksāmenu cita cilvēka vietā, jo viņš nevarēja tikt. Astrologs par mani visu pateica pareizi, un man nebija iemesla neticēt. Man pateica, ka esmu dzimusi laimes krekliņā un viss manā dzīvē notiek pats no sevis, nav nekāda vajadzība kaut ko plānot. Ir gadījums, un es saprotu – īstais.
– Kā būtu, ja astrologs būtu teicis kaut ko sliktu?
– Tas noteikti būtu drausmīgi.
– Vai tevi baida 2000. gada tuvošanās?
– Nē, mani dzīvē vispār nekas nebaida. Kā viss notiek, tā notiek. Ko gan es tur varētu ietekmēt!
– Vai piekrīti uzskatam, ka: «viss, kas notiek, notiek uz labu»?
Kas ir labs un kas ir ļauns? Ja kādam uz galvas uzkrīt spainis, tajā brīdī tas ir slikti, bet varbūt, pateicoties spainim, viņš neaizbrauc uz vietu, kur viņu paredzēts, piemēram, nodurt.
– Vai, tavuprāt, pasaulē kaut kas mainīsies līdz ar tūkstošgadi?
– Vai tad kaut kas mainās, kad man paliek 25 vai 30 gadu? Mainās tikai cipari. Parasti liekas, re, Jaunais gads, viss būs citādāk. Patiesībā 31. decembrī var aiziet gulēt jau piecos vakarā un pamosties nākamajā rītā. Nekas nebūs mainījies.
– Vai tevi neuztrauc pareģojumi par pasaules galu?
– Pirmkārt, man liekas, ka nekas nebeigsies, kaut vai tikai tāpēc, ka es tā jūtos.
– Vai tu esi māņticīga?
– Nē, es neesmu māņticīga. Es uzskatu, ka ar māņticīgiem cilvēkiem arī notiek tas, no kā viņi baidās.
– Kam tu tici?
– Es ticu ideālai laulībai, ideālai dzīvei, jo es to pati esmu redzējusi. Es esmu ideāliste.
– Vai tu uzskati, ka, laikam ejot, mainās arī cilvēku attieksme pret savstarpējām attiecībām un citām lietām ?
– Piekrītu tam, ka pasaulē viss jau ir noticis, tagad tikai riņķveidā atkārtojas, mainās tikai cilvēks.
Bērni kļūst robustāki – tam es piekrītu. Varbūt cilvēki vairāk pievēršas materiālām vērtībām. Iespējams, es vienkārši neredzu to daļu, kas no tādām vērtībām novēršas.
– Vai esi pārliecināta, ka tāda noteikti ir?
– Protams, es nevaru visus redzēt. Es varu sēdēt šeit krogā un secināt, ka visi tikai staigā pa krogiem, bet izejot ārā, saprotu, ka tā nav – citi sēž bibliotēkā. Pasaulē viss ir harmonijā – sliktais un labais, priecīgais un skumjais. Tā arī būs nākotnē.
