Baiba Legzdiņa, Tautas frontes koordinācijas centra vadītāja no 1990. gada septembra līdz 1991. gada augustam, sarunā ar Mārtiņu Pīlādzi.
Baiba Legzdiņa, Tautas frontes koordinācijas centra vadītāja no 1990. gada septembra līdz 1991. gada augustam, sarunā ar Mārtiņu Pīlādzi.
Ar kādām izjūtām jūs šodien skatāties uz barikāžu laiku?
– Uz to laiku raugos pozitīvi, bet šodienas reālā situācija atšķiras no tiem ideāliem, ar kādiem cilvēki gāja uz barikādēm.
Kādēļ?
– Viņi toreiz domāja, ka ar pārmaiņām Latvijā daudz kas izmainīsies arī viņu personīgajā dzīvē. Es arī. Reālā dzīve pierādījusi, ka daudzi no tiem, kas bija uz šīm barikādēm, tagad ir izstumti no sabiedrības dzīves. Šajā sakarībā man ir dažādas asociācijas, es pat kaut kur jūtos līdzvainīga, ka esmu organizējusi cilvēkus doties uz barikādēm. Daudzus no viņiem šodien redzu dzīvojam ļoti lielā nabadzībā, arī tos, kas toreiz bija aktīvākie braucēji. Varbūt tā pat nav viņu vai mana vaina. Iespējams, tas noticis tādēļ, ka nebijām pareizi ekonomiski izglītoti tai laikā.
Vai vaina meklējama tikai ekonomiskās izglītības trūkumā? Šodien mēs redzam citas barikādes: barikādes starp varas eliti un tautu; barikādes starp nosacīti nodrošināto nacionālo ierēdni un skolotāju; barikādes starp dažiem miljonāriem, kas tādi kļuvuši nezināmā veidā, un tautas lielāko daļu, kas slīgst nabadzībā. Vai tikai uz ekonomisko izglītību mēs varam attiecināt šīs barikādes, ko redzam ik uz soļa? Varbūt jārunā par cilvēkiem, kas izmantoja atmodu, pēcatmodas laikā nāca pie varas un noveda Latvijas valsti tik tālu, ka šodien tā tiek atzīta par korumpētāko Austrumeiropā un salīdzināta ar mazattīstītajām Latīņamerikas valstīm?
– Jā, daudzi no tiem, kas tagad ir pie varas, nebija barikādēs. Arī tie, kas tagad ieņēmuši vietu ekonomiskajā elitē. Kad tautas naivā daļa atradās barikadēs, viņi domāja, kā iegūt ekonomisko varu jaunajā valstī. Uz barikādēm gāja ideālisti. Ļoti daudzu mūsu varas virsotnes personību tur nebija.
Ne jau tikai ideālisti. Tā bija tautas lielākā daļa. Arī tie, kuri nebija pie ugunskuriem, savās izjūtās un domās tur atradās. Vai tas ir tikai ideālisms? Tas, manuprāt, būtu vienkāršots skatījums. Vilšanās cēlonis jāmeklē ne jau pārlieku lielajā ideālismā, bet gan varas eliti veidojošo darboņu negodīgumā, savtīgumā un cinismā.
– Tad mums jārunā par to, kā veidojās Tautas fronte. Tās uzdevums bija maksimāli savās rindās iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Neviens neskatījās, kāda ir cilvēka pagātne, kas viņš ir un kādi ir viņa mērķi, kāpēc viņš grib būt Tautas frontē. Visi, kas nebija apmierināti ar pastāvošo iekārtu. Tie bija ļoti dažādi ļaudis. Arī tādi, kas bija neapmierināti, ka viņiem tajā laikā neatļāva zagt, tādi, kam darba laikā neļāva dzert, citam neatļāva taisīt biznesu. Nekad šie dažādie cilvēki nevarēja pēc tam būt vienoti savos mērķos. Tautas fronte izpildīja savu uzdevumu tajā brīdī – apvienoja visus šos cilvēkus. Arī mērķi tiem, kas gāja uz barikādēm, katram bija savādāki. Bet tas, ka ļaudis tajā brīdī nedomāja par savu personīgo labumu, gan ir taisnība. Un bija tādi, kas domāja vien par to, kā pakāpties uz viņu mugurām.
Tie, kas gāja uz barikādēm un bija gatavi, nelietojot augstus vārdus, cīnīties par Latviju, vēlāk vienkārši «atbira» no valsts veidošanas procesa. Savukārt tie, kuri – kā šodien pieņemts teikt – bija pragmatiskāki, ar savu daļu konjunktūrisma, savtīga aprēķina, pat tādi, kas iepriekš cīnījās pret neatkarību, «ķērās» pie valsts veidošanas. Vai tikai pāreja uz citu ekonomisko sistēmu to noteica?
– Daļēji varbūt pietrūka zināšanu un izglītības. Kas padomju laikos bija labāk izglītoti sabiedriski un ekonomiski? Tie, kas bija mācījušies ne tikai augstskolā, bet arī papildus apguvuši «zinības» partijas skolā. Viņi spēja domāt pāris gājienu uz priekšu.
Un – kas vēl svarīgāk – manipulēt ar tautu.
– Jā, manipulēt ar sabiedrības apziņu. Jo ekonomiskā izglītība ir viens, pavisam kas cits – kā pārvaldīt sabiedrību, kā prognozēt tās attīstību. Mums, ierindniekiem Tautas frontē, tā pietrūka. Arī vēsturiskās pieredzes trūka. Es atceros vienu savu kolēģi, kurš bija izgājis Gulaga nometnes. – Viņš ļoti skeptiski skatījās uz visu šo procesu. Viņš jau bija pieredzējis juku laikus. Mana paaudze, pēckara paaudze, – mēs nezinājām, ko nozīmē juku laiki. Nezinājām, ka tajos nevalda likumi, bet gan tas, kas prot likumos atrast nepilnības un prot uz šo laiku rēķina uzlabot savu ekonomisko stāvokli. Mēs tam nebijām gatavi. Bija cilvēki, kas bija sagatavoti juku laikiem un tos spēja izmantot. Un viena daļa domāja: lūk, būs neatkarība, un ar to visas mūsu problēmas atrisināsies. Katram no mums bija savas «izejas pozīcijas» laikā, kad ieguvām neatkarību.
Vai Jelgavā barikāžu laiks tiek dokumentēts?
– Nezinu… Kad aizgāju no darba Tautas frontē, koordinācijas centrs turpināja strādāt. Visi dokumenti pārgāja Intas Šimkus rīcībā. To, kam viņa atdevusi šos dokumentus, es nevaru pateikt.
Es nedomāju tikai tā laika dokumentus. To dienu dalībnieku, Tautas frontes organizatoru un aktīvistu liecības arī būtu viens no veidiem, kā šo laiku dokumentēt. Ne tikai avīzes līmenī. Lai pēc divdesmit gadiem mēs daudz maz objektīvi varētu skatīties uz laika periodu, kas ir ļoti nozīmīgs mūsu valsts un tautas vēsturē; lai vēstures grāmatās neparādītos izkropļots to dienu veidols. Tendences izmainīt atsevišķus akcentus, šo to «notušēt» vai vispār noklusēt jau var novērot. Jau izaugusi paaudze, kurai barikāžu laiks un atmoda ir ar personīgo pieredzi nesaistīta vēsture. Balts plankums, ko pēc sava ģīmja un vēlēšanās aizkrāso tārpi, kas no tās barojas.
– Jūs esat pirmais, kas mani intervē… Esmu no tā visa attālinājusies. Kad aizgāju no Tautas frontes, vienu brīdi es nevienam nebiju vajadzīga.
Zinu, ka daži saņēmuši kaut kādus apbalvojumus utt. Turklāt – paši pieteikušies… Es, protams, nevaru pateikt, vai viņi visvairāk to ir pelnījuši, bet man šķiet, ka daudzi, kas šādus apbalvojumus ir pelnījuši, nekad paši neies un nepieteiksies. Daudzi no tiem cilvēkiem ir aizmirsti. Pie manis neviens nav nācis. Nedomāju, ka man personīgi kaut kas pienāktos, nekādā ziņā, taču es varētu nosaukt daudzus, ar kuriem strādāju un kas «vāca» cilvēkus organizācijās. Šādus datus neviens nav apkopojis, un neviens man nav tos prasījis. Cilvēki, kas strādā organizatoriskajā centrā, varēja vienkārši atrakstīt vēstuli, un es būtu iesaistījusies šādā darbā.
Toreiz viss bija smalki sarakstīts pa dienām, datumiem – kad kurš, teiksim, brauca uz barikādēm. Strādājām ārkārtīgi saspringtā režīmā, varbūt ne tik emocionāli, jo mums bija jādara praktisks darbs. Notiekošais tika ierakstīts tādās «sausās» burtnīcās, bet to, kur tās palikušas, es nezinu. Ja mēs gribētu šo laiku dokumentēt, būtu jāsanāk kopā visiem, kas tajā laikā darbojās valdē.
Mēs tad nedomājām par savu labumu. Sēdējām pirmajā stāvā ar tumšu aizkaru aizvilktā istabā dienu un nakti. Iespējams, ka pat reāli nenovērtējām situāciju.
Notiekošo kopumā – visās detaļās un daudzdimensionalitātē – toreiz nespēja novērtēt neviens. To parāda arī nesen izmeklētie Viļņas notikumi. Nezināmā vēl ir ļoti daudz, un viss nekad netaps zināms. Tieši tāpēc šā laika dokumentēšana ir tik svarīga. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viss notikušais nogulsnētos. Vēl tikpat daudz gadu, un daudz kas no to dienu notikumiem būs aizmirsts.
– Iespējams, es kļūdos, bet varbūt ir tādi, kas to vēlas.
Pieļauju, ka tādu ir daudz. Neskaidrība izdevīga tiem, kas tajā laikā bija aizņemti ar citām lietām, un arī tiem, kas, pastāvot zināmiem draudiem, kaut kur pamuka.
– 15. janvārī biju Rīgā, bet no 16. datuma mums sākās nepārtrauktas dežūras. Mūs apsargāja viens vai divi municipālie policisti plikām rokām. Bija pilnīgi iespējams, ka kāds varēja ienākt un mūs nošaut. Tajā brīdī par to nedomājām. Tad Rīgā atkal biju 20. janvārī – tur valdīja tāds miers, visur dega ugunskuri, bija tik skaisti, pat romantiski – vēl stāvēja tas sadedzinātais autobuss pie viesnīcas «Latvija».
Vecrīgā nejauši man pienāca klāt kāds ārzemnieks un jautāja – kā jūs domājat, vai te viss ir jau beidzies? Es viņam atteicu – nedomāju gan. Tagad, iespējams, tikai sāksies. Vakarā notika Iekšlietu ministrijas apšaude…
Lielākā daļa neapzinājās, ka mēs esam ar plikām rokām pret milzīgu militāru mašinēriju. Taču tauta bija ļoti atsaucīga: nesa cigaretes, medu, cimdus, zeķes… Tajā pašā laikā – lūk, rezultāts, kāds tas ir šodien.
Tiem, kam 90. gadu sākumā bija trīsdesmit, četrdesmit gadu, bija iespēja pārorientēties atbilstoši jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, lai gan arī tas prasīja zināmu laiku. Savukārt tiem, kam tajā laikā bija 50 un vairāk, nebija nekādu iespēju pārorientēties un nodrošināt saviem spēkiem vecumdienas. Daudzi no viņiem bija uz barikādēm, nesa pārtiku utt. Šodien valsts ir distancējusies no šo cilvēku problēmām. Un tie nav ne 10000, ne 100000, tādu ir pusmiljons, tā ir ļoti liela tautas daļa.
– Jā, pamatā tie bija vidēja vecuma cilvēki. Politiski represētie. Arī jaunatne, bet viņi uz notiekošo vairāk skatījās kā uz piedzīvojumu, interesantu procesu. Bet vecākie cerēja, ka, tikko Latvija atgūs brīvību, viņi būs ekonomiski nodrošinātāki. Iznāca otrādi… Viņu darba mūžs tika «nolīdzināts», nogrūžot sociālā pabalsta līmenī. Godīgi visu mūžu strādājuši, viņi nevar vadīt normālas vecumdienas. Tagad godīgums nav modē, un arī likumi ir domāti vienai daļai, otrai ir pašai savi likumi.
Desmit gadu pieredze jūs šodien šķir no tā laika. Vai jūs vēlreiz uzņemtos to darbu, ja tas būtu jādara?
– Nevaru atbildēt. Iespējams, ka uzņemtos, bet… Mans skatījums uz visu notiekošo noteikti būtu savādāks. Es paredzēju, ka, iegūstot brīvību, nekas uzreiz nemainīsies, jo mēs katrs bijām tāds, kāds bijām. Bet es nekad nevarēju iedomāties, ka valsts pametīs daudzus cilvēkus, kā tas ir noticis. Nezinu, vai es otrreiz mestos ar tādu atdevi tajā procesā.
Šodiena ir pierādījusi, ka jebkurā situācijā jāpadomā arī par sevi un savu ģimeni. Tad es par to nedomāju.
