Domājot par to, ka Izglītības likuma sākotnējā redakcijā paredzētā pedagogu algu paaugstināšana atkal tiek atlikta, redzu savus skolotājus.
Domājot par to, ka Izglītības likuma sākotnējā redakcijā paredzētā pedagogu algu paaugstināšana atkal tiek atlikta, redzu savus skolotājus. Jaunie skolotāji nopelna 62 latus mēnesī – viņi ir studējuši piecus gadus, lai iegūtu profesiju un saņemtu bakalaura grādu. Pieredzējušie pedagogi ar 10 un vairāk gadu darba stāžu par slodzi var nopelnīt 72 latus mēnesī. Skolotāju ar nepabeigtu augstāko izglītību algas ir pielīdzinātas apkopēju algām – 50 latu! Šie skolotāji vēl brauc uz augstskolu, kur arī nepieciešami līdzekļi. Skolā sekretāre saņem lielāku algu nekā augstskolu beidzis pedagogs!
Secinājums ir viens – intelektuālais darbs pie mums netiek novērtēts. Vēl viens piemērs: skolotājiem ar maģistra grādu atalgojums neatšķiras no tā, ko saņem zemāku – bakalaura – grādu ieguvušais.
Netiek ņemta vērā pedagoga darba specifika. Tas ir nenormētais darba laiks; ļoti bieži klases audzinātājs, lielākoties audzinātāja, skolēniem aizstāj vecākus, kad viņi ir tik aizņemti, gādājot ģimenei iztikas līdzekļus, vai – gluži otrādi – par ģimeni un bērniem nerūpējas. Audzinātāja darbs ir ļoti atbildīgs, sevišķi, ja bērni atrodas ārpus skolas ekskursijā, pārgājienā vai kādā citā pasākumā. Pārsteidz šāda darba apmaksas un minimālās algas starpība – 27 lati!
Jāpiezīmē, ka par kvalifikācijas celšanas kursiem pedagogiem parasti ir jāmaksā pašiem. Arī grāmatas un citi materiāli jāiegādājas par saviem līdzekļiem. Skolotāji seko visam jaunajam, jo prasības viņiem mūsdienās tiek izvirzītas augstas.
Atliek secināt: tiek izmantota situācija, kad valstī ir bezdarbs. Daudziem tas, ka vispār ir darbs un sociālās garantijas, liekas normāli, un tātad nav iemesla neapmierinātībai.
Jā, šodien skola strādā, pamatojoties uz skolotāju entuziasmu. Kā teica kāds kolēģis: «Skolotājs – tā ir slimība.» Īsts skolotājs sevi var realizēt tikai skolā, viņu saista tā īpašā aura, kas ir bērnu un jauniešu vidū. Taču jaunie skolotāji ir lielāki reālisti – redz, ka citur ir iespējas nopelnīt vairāk. Pirms gadsimta skolotājs bija vīriešu profesija. Tagad skolā ar nelieliem izņēmumiem strādā sievietes, jo vīrietis šajā darbā ģimenei iztiku nopelnīt nevar. Seko nākamais profesijas prestiža pakāpiens, diemžēl uz leju – ja reiz nevari labi nopelnīt, vai tad esi kā vērts?
Skolā savu pozīciju sāk ieņemt jaunie skolotāji, ap desmit skolotāju vidusskolā ir ar nepabeigtu augstāko izglītību un nesen pabeiguši augstskolas. Ja Izglītības likumā tiek svītroti vai atlikti punkti, kas skar skolotāju atalgojuma palielināšanu, tiek laupīta cerība. Bet bez tās strādāt nav iespējams.
