No 25. janvāra Jelgavas zinātniskajā bibliotēkā apskatāma izstāde, kas veltīta slavenā amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po 190. dzimšanas dienai.
No 25. janvāra Jelgavas zinātniskajā bibliotēkā apskatāma izstāde, kas veltīta slavenā amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po 190. dzimšanas dienai. Šodien Po skatām kā
ģeniālu personību, kura daiļrade atstājusi dziļas pēdas pasaules literatūras tālākajā attīstībā.
Edgars Po dzīvojis un strādājis 19. gadsimta pirmajā pusē, kad visu plašo Ameriku bija pārņēmis ekonomiskā uzplaukuma vilnis. Tomēr šķiet, ka pats rakstnieks šo laiku pavadījis labi izolētā stikla kolbā: viņa darbos nav jūtama ne mazākā optimisma deva, kas bija visa pamatā dolāra kulta laika Amerikā. Tieši pretēji – viņš ar šausmām skatās, kā bezdibeņa plaisa starp praktiskās dzīves attīstību un mākslu kļūst platāka un vēstī par nenovēršamo morālo pagrimumu, kas sagaida šo nāciju. Edgars Po centās uzrunāt sabiedrību un atdarīt tai acis, taču pašapmierinātajai jaunbagātnieku kārtai Po spalvaskāts ļoti traucēja. Ap rakstnieku izveidojās ļaunu intrigu un apmelojumu mudžeklis. Viņam nebija spēka un varbūt arī vēlmes mūža laikā to atmezglot – Edgars Po palika nesaprasts un nepieņemts. Zīmīgi, ka slavu viņš vispirms iemantoja Eiropā un tikai pēc ilga laika savā zemē.
Edgara Po laikā pasaules literatūrā bija romantisma kulminācija. Dabas māte tika daudzināta kā vairogs pret cilvēces radīto ļaunumu, senatnes idealizācija jau robežojās ar slimīgumu, gandrīz visi rakstnieki ļāvās fantāzijas pārpilniem spriedelējumiem. Arī Po lasīja un tulkoja romantiķus: Hofmani, Baironu, Šelliju un Novalisu. Vēlēdamies kļūt par dzejnieku, Baironu viņš uzskatīja par savu ideālu. Po apzinājās, ka viņa lirika nesasniegs Bairona augstumus, taču viņš centās tam līdzināties. Tomēr savā daiļradē Edgars Po neizmantoja gandrīz neko no romantiķiem tik raksturīgajām tēmām. Šis rakstnieks apbrīnoja cilvēka garīgās vērtības – prātu un jaunradi. Tā laika sabiedrība to augstu nevērtēja, un Po ļāvās pesimismam. Tas atspoguļojās arī viņa darbos kā lāsts pār cilvēci, kā nemaināmas nolemtības dvesma. Par Edgara Po daiļrades un arī tās paustā traģisma visizcilāko piemēru uzskatāma balāde «Krauklis». Tajā vislabāk arī izpaužas nesaprastā rakstnieka sāpe, kas viņu nepameta visa mūža garumā. Po psiholoģiski smalki veidotie darbi vienaldzīgu neatstāj nevienu, jo ielūkošanās personāžu dvēselēs aizskar arī lasītāju siržu stīgas. Fascinē Po spēja līdz mazākajam sīkumam izanalizēt un atainot cilvēka pārdzīvojumus. Darbos tēlotās šausmas neuzdzen baiļu trīsas tik ļoti, kā to izdara attēlotie varoņa pārdzīvojumi. Spēja neticamo novest līdz ticamības robežai ļāva Po lieliski izvērsties dēku un zinātniskās fantastikas žanrā. Arī 19. gadsimta visslavenākais šā žanra rakstnieks Žils Verns daudz aizguvis no Edgara Po. Vēl tā īsti nenovērtēts palicis Po nopelns – pasaules literatūrā aizsāktais detektīvromānu žanrs. Šeit rakstnieks spējis visveiksmīgāk cildināt savu apbrīnas objektu – cilvēka aso prātu. Sarežģītajām situācijām un noslēpumiem nav tik liela nozīme kā varoņu prāta un dvēseles pārdzīvojumu analīzei. Lai arī Po nepiepildīja savu sapni kļūt par dzejnieku, pasaulei jābūt pateicīgai par nozīmīgo literāro mantojumu, ko viņš atstāja.
Edgars Po ir rakstnieks, kura daiļrade ir kā klauvējiens pie pasaules sirdsapziņas. Katrs no Edgara Po darbiem tiek dziļi iekalts lasītāja atmiņu akmenī, un laikam ir grūti likt tam absūbēt.19. gadsimta Amerika nevēlējās viņu uzklausīt, taču savā lēnajā, tomēr neatlaidīgajā attīstībā Latvijai būtu lietderīgi iepazīties ar šā rakstnieka daiļradi – varbūt saskatām līdzību…
