1914.gada jūlijā (pēc vecā stila) sākās Pirmais pasaules karš, kurā pakāpeniski tika ierauta (kā karavīri un bēgļi) lielākā daļa latviešu tautas.
1914.gada jūlijā (pēc vecā stila) sākās Pirmais pasaules karš, kurā pakāpeniski tika ierauta (kā karavīri un bēgļi) lielākā daļa latviešu tautas. Kara gaitā gandrīz visi ieročus nest spējīgie vīrieši bija pabijuši Krievijas armijas rindās.
Pēc vēsturnieka V. Bērziņa domām, karā piedalījušies 120000 – 140000 latviešu, kas procentuāli bija ievērojami vairāk nekā Krievijā kopumā mobilizēto 55% no 18 līdz 43 gadus veciem vīriešiem. Latvieši šajā karā sevi parādīja kā nopietni ņemamu spēku un ieguva ļoti lielu cieņu. Taču viņi nekaroja par savu zemi, bet gan par Krievijas cara armiju, pēc tam par Krievijas Padomju varu. Tikai 1918. gada beigās, kad tika proklamēta Latvijas Republika, tika izveidotas pirmās kaujas spējīgās latviešu armijas vienības. Pirms tam gan bija latviešu sarkano strēlnieku bataljoni, taču tie nekaroja par tādu Latviju, kādu mēs to saprotam.
Brīvības cīņu laikā atkal parādījās latviešu cīņas gars. Šoreiz latvieši jau zināja, par ko cīnīties un par ko mirt. Daudzās, it kā neiespējami uzvarētajās kaujās, piemēram, kaujās pret Bermontu, latvieši aizstāvēja savas jaunizveidotās valsts brīvību. Viņi sevi parādīja nevis kā karavīrus, bet kā cīnītājus, kas nebaidās ne no viena pretinieka, lai cik liels būtu tā pārspēks. Latviešu armija parādīja sevi kā vienu no visdrosmīgākajām armijām pasaulē.
Taču kas ir armija bez virsniekiem? Kas ir armija bez tiem cilvēkiem, kas plāno aizsardzību, uzbrukumus, kaujas stratēģiju? Latviešu tautai ir savi varoņi – tādi bija pulkvežleitnats Oskars Kalpaks, ģenerālis Jānis Balodis u.c. Arī no Jelgavas ir nācis ducis Latvijas armijas augstāko virsnieku. Viņu vārdi varbūt nav tik pazīstami kā citu varoņu vārdi, taču viņi arī savu artavu ir ieguldījuši, izcīnot Latvijas brīvību.
