Ne mazums satraukuma sabiedrībā radīja vēl vecajā gadā «Ziņās» publicētais raksts «Bērniņu pamet Ziemassvētku laikā».
Ne mazums satraukuma sabiedrībā radīja vēl vecajā gadā «Ziņās» publicētais raksts «Bērniņu pamet Ziemassvētku laikā». Viedokļi bija dažādi, līdz pat galēji pretējiem, pārmetumi bira kā no pārpilnības raga: savā starpā ķīvējās pagasts, slimnīca, jaunā māte, pagasttiesa, līdz beidzot par vainīgu tika atzīta arī avīze. Taču tik nozīmīgā lietā tas nav nekas neparasts. Traģiski būtu, ja neviens neliktos ne zinis par apstākļiem, kas piespieduši māti atteikties no bērna.
Lieta ir nokārtojusies, un meitiņa dzīvo pie savas mammas. Un varētu par to vairs nerakstīt, ja vien ne kāda satraucoša problēma: par saviem cilvēkiem vismazāk zina pats pagasts, kurā strādā gan pagasttiesa, gan sociālais darbinieks, gan deputāti, ārsti un vēl citas amatpersonas. Kādēļ topošā māte nemeklēja palīdzību vispirms pie viņiem? Kādēļ pagasta vadošie darbinieki nav mācējuši (gribējuši?) iedvest uzticību? Ja avīze rakstu nebūtu publicējusi, iespējams, ka jaunā sieviete ar savu sāpi un problēmu tā arī samierinātos visu atlikušo dzīvi. Tikai pēc publikācijas pagasttiesa sāka interesēties par jauno māmiņu un bija gatava risināt problēmu, visā notikušajā vainodama slimnīcu, avīzi un valsti kopumā.
Bet vai ūdens nav sakustējies stipri par vēlu? Vai nevajadzēja sākt ar cēloņiem – iepazīšanos ar nelabvēlīgajām ģimenēm? Dīvaini, bet to savā rakstā jautā arī pati pagasttiesas priekšsēdētāja. Jo pagastā nemaz neslēpa, ka jaunā sieviete nāk no nelabvēlīgas ģimenes.
Var jau pārmest, ka slimnīcā trūkst psihologa, kas strādātu ar šādām depresijas, neziņas un izmisuma pārņemtām sievietēm. Bet apstākļi un finanses tādu «greznību» liedz ne tikai Jelgavai. Dzemdību nodaļā strādā tikai sievietes – arī mātes, kurām ir sirds krūtīs, un viņas visas cerēja, ka jauno sievieti kādam tomēr izdosies pārliecināt un viņa mazuli ņems sev līdzi. Slimnīcas bērnu ārstes saruna neko nemainīja, meita baidījās no savas mātes, viņa nezināja, kādu palīdzību varētu sniegt pagastvalde.
Tomēr viss beidzās laimīgi, pagasts nāca palīgā, un bērniņš atgriezās ģimenē. Bet, nedod, Dievs, varēja būt arī savādāk. Valstī taču nereti ir gadījumi, kad sieviete grūtniecību noslēpj un no jaundzimušā «atbrīvojas», atņemot tam dzīvību. Pašlaik slimnīcā atkal ir sieviete, kura neslēpj, ka viņai jaundzimušais nav vajadzīgs…
Laba paruna māca: ja tevi nomet zemē zirgs vai pati dzīve, tūdaļ pat celies augšā. Bet vislabāk tomēr būtu neļaut sevi izmest no segliem.
Dzīvosim tā un mācīsim to saviem bērniem.
