Piektdien savā 8. kongresā sanāca viena no stabilākajām un ilglaicīgākajām zemnieku organizācijām valstī – Latvijas Zemnieku federācija.
Piektdien savā 8. kongresā sanāca viena no stabilākajām un ilglaicīgākajām zemnieku organizācijām valstī – Latvijas Zemnieku federācija (LZF). Delegātu bija pusotrs simts, taču 27 nebija ieradušies – no Ogres, Preiļiem, Balviem, Tukuma un Valmieras. Tik vien zināms, ka ceļu «aizbērusi» iepriekšējās dienas vētra. Cēsu dumpinieks Andis Kāposts, piemēram, palicis mājās, lai ar rokām izslauktu savas gandrīz simts govis, jo strāvas nav bijis.
Zemniekiem jāmācās vienotība
Tomēr kongress sākās un diezgan zīmīgi: visus uzrunāja apmēram mēnesi par zemkopības ministru bijušais Vents Balodis. Atzinis pērnā gada grūtības un politisko zaudējumu (Saeimā netika Latvijas Zemnieku savienība), viņš nepārprotami norādīja arī uz cēloni – lauksaimnieku vienotības trūkumu. Tiklīdz sāk risināt vienas nozares problēmas, tā tūlīt kājās ir cita un dara visu, lai pirmajai neveiktos. Piensaimnieki ir pret gaļas ražotājiem, un otrādi, abi kopā – pret laukkopjiem. Bet nav jau jābrauc uz Poliju vienotību mācīties. Spēcīga un vienota ir Latvijas Pašvaldību savienība. Un Vents Balodis aicināja zemniekus sūtīt savus pārstāvjus uz visām frakcijām un organizācijām, lai pārliecinātu par savām idejām un iegūtu atbalstītājus.
Līdzīgu viedokli pauda arī līdzšinējais LZF valdes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics. Viņš uzsvēra, ka zemniekiem sava pārliecība jāpierāda Saeimai. Valsts rīcībā ir instrumenti, lai noregulētu attiecības starp pārstrādātājiem un ražotājiem.
Novēlējis zemniekiem augstā godā turēt zemnieka tikumu, un, «ja esi zemnieks, ražo produkciju, realizē to un aktīvi darbojies savā organizācijā! », Ojārs Petrēvics nolika savas priekšnieka pilnvaras. Iemesls – sliktais veselības stāvoklis. Zālē sprieda, ka priekšsēdētājs visu pārāk ņēmis pie sirds, pūlējies darbu padarīt labi un rāvies vai pušu, divas organizācijas – federāciju un SIA LZF – vadīdams. Katrā ziņā dusmu vai ļaunu klaču šajā sakarā nebija. Skanēja vien sirsnīgi paldies un aplausi.
Pēc tam sākās praktiskākas runas.
«Rīgas dzirnavnieks» izmanto pusi jaudu
To skaidroja federācijas valdes locekle un sieviešu organizācijas vadītāja Rita Čigāne. Tas nozīmē, ka labību iepērk no apmēram 450 zemniekiem. Pārējie ar saviem graudiem lai iet, kur deguns rāda. Mēģinājums vienoties ar kombināta īpašniekiem zviedriem palicis bez sekām. Pašlaik tiek apsvērta iespēja tikties Latvijas un Zviedrijas zemnieku federācijas pārstāvjiem, lai nonāktu pie abas puses apmierinoša risinājuma. Ziemeļu kaimiņi ir tik daudz palīdzējuši mūsējiem, ka nav iemesla šaubīties arī šoreiz par pretimnākšanu un sapratni.
Smagās lokomotīves paralēlās sliedēs
Runā, ka divi latvieši esot spējīgi izveidot trīs partijas. Un tā nudien ir taisnība: Latvijas Zemnieku federācija, Latvijas Lauku atbalsta asociācija, Zemnieku saeima un, kas zina, varbūt vēl kāda biedrība vai apvienība ir Latvijas zemnieku veidota. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne visas gluži pašu zemnieku, daža varbūt arī kāda varu alkstoša vīra saaicināta. Taču tas nav izšķirošais. Bēdīgi ir tas, ka jau tā mazais vadītspējīgo un gudri aktīvo zemnieku pulciņš tiek sašķelts. Tā teikt, smagās lokomotīves velk pāris vagoniņu. Turklāt pa blakus sliedēm, jo idejas taču un mērķi visiem ir vieni – nodrošināt Latvijas lauciniekam normālus dzīves apstākļus, iespēju ražot un realizēt saražoto, nepārvērst Latvijas laukus pārmitru krūmāju un ušņu zemē.
Kongresā varbūt ne gluži vārdos, vairāk mājienos, nojausmās virmoja viedoklis, ka tas nudien kādam ir izdevīgi… Tam var arī ticēt, ja taisnība ir LZF ģenerālsekretāram Bruno Baronam. Viņš visai pārliecinoši paziņoja, ka šī organizācija ir lauku balsts nacionālā un internacionālā līmenī.
Par to, ka ar LZF rēķinās visai augstā līmenī, liecina premjera Viļa Krištopana atsūtītā apsveikuma telegramma kongresam. Tajā cita starpā teikts, ka viens no valdības darba galvenajiem virzieniem būs lauku problēmu risināšana. Šim nolūkam viņš veidos lauku attīstības konsultatīvo padomi, kurā tiks iekļauts arī LZF pārstāvis.
Vēlāk gan izcēlās strīdi par pārstāvniecību, jo kāds zināja, ka Zemnieku saeimai, kurā apvienoti simts veiksmīgāko zemnieku, padomē esot atvēlētas sešas vietas, kamēr visplašākās laucinieku masas pārstāvošajai LZF būšot tikai viena… Lai nu kā, bet padome tiks izveidota, un reizi mēnesī premjers no tās cer smelt jaunas un prātīgas ierosmes.
Analīze padomiskā stilā
Tas, ka mūsu veikalos aiz košajām importa paciņām nevar lāga ieraudzīt pašmāju sviestu un sieru, vēl neliecina, ka mūsējie to neražo. Ražo gan un, iespējams, kaut ko pat intensīvāk nekā rietumnieki. Par to pārliecina Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Jāņa Lapšes kolhoza laiku stila, toties labi pārskatāmā informācija.
Pērn Eiropā uz vienu iedzīvotāju tika saražoti 335 kilogrami piena, 121 kilograms kartupeļu, 91 kilograms gaļas, Latvijā – 401 kilograms piena, 331 kilograms kartupeļu, 29 kilogrami gaļas. Vairs pietrūkst tikai 8000 tonnu cukura, lai šā produkta pietiktu Latvijas iekšējam patēriņam. Deviņiem piena, astoņiem zivju pārstrādēs uzņēmumiem ir ES licence un tiesības iziet rietumu tirgos, trīs Latvijas kuģi var zvejot un saldēto produkciju izkraut citu valstu ostās.
Nu ja, tā jau var priecāties vēl un vēl, jo pērn laukos ir ražots vairāk nekā 1997. gadā. Tikai ko tas līdz, ja noliktavās nerealizētas stāv 726 tonnas sviesta, 1820 tonnu siera, 22 miljoni nosacīto kārbu piena konservu, bet šprotu esot pat tik daudz, ka katram Krievijas iedzīvotājam pa bundžai dienā pietiktu veselu gadu… Bet tikmēr pāri Latvijas robežām turpina ienākt citur barotu cūku gaļa un svešu vistu dētas olas. Un to nedara tikai ļaunie kaimiņi. To pilnīgi likumīgā ceļā dara arī pašu ļaudis. Tā, Bauskas rajona «Birzgale» par lētu naudu iepērkot Lietuvā subsidētas šķirnes cūkas un vienā mierā laižot par smuku naudiņu Rīgas Centrāltirgus gaļas skārnī. Kurš stāsies pretī?
Varbūt Rēzeknes puses zemnieki, kam viņu kombināts neesot izmaksājis ap miljons latu par piegādātajiem lopiņiem? Varbūt piena piegādātāji, kam arī neesot samaksāts par atdoto slaukumu? «Zemgales piens», piemēram, šīs puses piena ražotājiem esot parādā ap 221000 latu.
«Ja mēs būtu vienots spēks…»
Tāda frāze bija dzirdama daudzkārt. Ja būtu… Diemžēl pagaidām vēl Latvijas lauksaimnieku vienotība ir vienīgi sapnis. Taču – piepildāms. Ja dažs labs vadonītis spēs samierināties ar zemnieka vietu vienotā un demokrātiskā zemnieku organizācijā. Ja spēs godīgu roku padot kaimiņš kaimiņam, zemnieks kādreizējam «sarkanajam baronam», kam arī ir sava statūtsabiedrību organizācija.
Lielas cerības arī uz jauno zemkopības ministru Pēteri Salkazanovu. Viņš savā ierastajā rāmumā no kongresa tribīnes skaidroja par pašiem pirmajiem darbiem. Viens no tiem – iekšējā tirgus aizsardzība. Ja atbilstošu likumu nepieņems, tad šī valdība nenoturēsies – tāda ir ministra pārliecība. Bet kurš tad gribēs tādu kārtīgu krēslu tik ātri atstāt? Iekšējā tirgus stabilizēšanai patlaban pietiekot ar 500000 latu. Viens nieka pusmiljons… Varam cerēt, jo vienam Eiropas lietas regulēt gribētājam štāba ierīkošanai atrada sešsimt tūkstošu.
Vienotību varbūt zemniekiem «iepotēs» politiskā partija, kura ir uzņēmusies atbildību par lauksaimniecības nozari valstī, – Latvijas sociāldemokrāti.
Dzīvosim – redzēsim. Galu galā nav jau svešiem mūsu nākotne. Vien pašiem un pašu bērniem. Tad saprātam vajadzētu uzvarēt.
Kongress beidzās ar jaunas valdes un priekšsēdētāja vēlēšanām. Visu nākamo gadu savu organizāciju vadīt zemnieki uzticēja Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagasta Padomes priekšsēdētājam, Rēzeknes rajona Zemnieku apvienības vadītājam Staņislavam Šķesteram.
