Esmu jelgavniece kopš 1946. gada 1. septembra. Savu jaunību un pirmos trīs likumīgās laulības gadus nodzīvoju «Larelinu» kopmītnē.
Esmu jelgavniece kopš 1946. gada 1. septembra. Savu jaunību un pirmos trīs likumīgās laulības gadus nodzīvoju «Larelinu» kopmītnē. 1960. gada aprīlī vīrs saņēma dzīvokli, kurš izrādījās daudz par vēlu saņemts…
1964. gadā, vientulības mākta, savā paspārnē pieņēmu un pierakstīju citu cilvēku, no kura tagad nākas uzklausīt pārmetumus, ka viņam te nekas nepiederot, ka dzīvoklis ir mans un visas ar to saistītās problēmas attiecas tikai uz mani.
Jau 1987. gadā mājas kapitālā remonta laikā manu dzīvokli Domei pieprasīja šīs pašas mājas otrā dzīvokļa īrnieki. Viņi savu prasību motivēja ar to, ka viņiem ir liela ģimene, bet es dzīvoju viena, vīrs neesot likumīgs. Tam sekoja mutisks piedāvājums dzīvokli mainīt un pārcelties uz māju, kurai piešķirts viesnīcas statuss ar pagaidu pierakstīšanos. Tajā dzīvoja kaimiņu jaunākais dēls. Es nepiekritu. Bet tagad esmu nonākusi izmisumā.
Kaimiņi pieraksta siltumskaitītāja rādījumus, viņu viedokli ņem vērā, kad regulē mājā siltumu. Galarezultāts ir tāds, ka pērnā gada novembrī par apkuri man vajadzēja maksāt 49,26 latus, un par silto ūdeni – 5,05 latus, decembrī attiecīgi – 48,89 un 4,91 latu. Ja tā turpināsies, tad es tikšu iedzīta galīgā izmisumā, jo neesmu to izredzēto skaitā, ko pašvaldība atbalsta un kam ļauj atstrādāt apkures parādus. Un parādu man nebija līdz pat 1998. gada 1. novembrim.
Bērnu man nav. No vienas puses tas pat varbūt ir labi, jo neesmu nevienam uzlikusi tālāk nest savas neizdevušās dzīves krustu. No otras puses – varbūt, ka ar bērniem manā dzīvē kaut kas būtu citādi…
Mana vecmāmiņa mūža nogalē teica – labi, ja ir bērni, bet labāk, ja viņu nav. Kamēr tu spēj ko darīt, tikmēr esi visiem vajadzīgs. Bet, kad vairs spēka nav, katrs no sevis atstumj. Ja esi viens, piestāj pie koka ceļa malā, un sirds sāpēs mazāk.
Es esmu pie šā dzīvokļa kā pie koka piestājusi. Te manas atmiņas saistās ar visu labo. Pārdzīvotais sliktais pagaisis kaut kur nebūtībā. Kamēr spēju pati sevi apkopt, grūti būs pārstādīt citā vidē.
Ar cieņu – Puriņa
