– Kā tu pati jūties, ja kabatā nav ne santīma? – ar pretjautājumu atbildēja trīs bērnu māte, kad viņai vaicātja par bērna kabatas naudu.
– Kā tu pati jūties, ja kabatā nav ne santīma? – ar pretjautājumu atbildēja trīs bērnu māte, kad viņai vaicātja par bērna kabatas naudu.
Aptaujājot mātes, kuras audzina lielus un mazus bērnus, lielākā daļa uzskatīja, ka bērnam kabatas nauda ir vajadzīga. Atšķiras tikai tās lielums un vecums, no kāda bērnam tā tiek piešķirta. Nozīme ir arī tam, cik gara ir skolas bērna darba diena, vai viņš apmeklē pulciņu nodarbības, treniņus, mūzikas skolu.
Laila, divu tīņu mamma: – Es pati saviem bērniem kabatas naudu nedodu. To viņi saņem no manas mammas un tēva. Mamma vēl strādā, un viņa kabatas naudu dod regulāri. Vectēvs dod retāk, taču vairāk.
Dēls un meita naudu tērē atšķirīgi. Dēls mani pārsteidza ar to, ka naudu bija sakrājis un nopirka sev kreklu. Manas pirmās izjūtas bija šoks – es nespēju pienācīgi apģērbt savu bērnu! Taču vēlāk nolēmu, ka dēls ir izrādījis rakstura stingrību. Kad Toms vasarās strādā, par nopelnīto viņš pērk tādu apģērbu un apavus, kādus pats vēlas. Jo, piemēram, man «rokas neceļas» pirkt mugursomu par trīsdesmit latiem. Meita ar naudu nerīkojas tik mērķtiecīgi. Viņai patīk apdāvināt citus, apmeklēt klubiņus.
Daiga (lielākais dēls mācās 3.klasē, mazākais – bērnudārza sagatavošanas grupiņā):
– Skolniekam darba dienās dodu astoņus santīmus bulciņai, to viņš var nopirkt pa ceļam uz mājām. Taču bieži viņš naudu sakrāj un nopērk kādus sīkumus – blociņu, pildspalvu vai rotaļlietu. Mazais brālis noskatījās, ka lielajam tiek izsniegta kabatas nauda, pieprasīja tādu arī sev. Tagad viņš saņem piecus santīmus sestdienas rītos. Tam seko noteikts rituāls – gājiens uz tuvāko veikalu, kur viņš pērk košļājamo gumiju.
Māra, pirmklasnieka mamma: – Ar kabatas naudas problēmu saskāros negaidīti. Septembra sākumā skolnieks mani sagaidīja noraudājies, ar skolas bufetē nopirktu konfekti uz kociņa. Saprata, ka nav darījis labi, jo naudu aizņēmies no klases biedrenes. Lai līdzīga situācija neatkārtotos, bērna maciņā arvien ir divdesmit trīsdesmit santīmu. tos viņš drīkst tērēt, kā vēlas, un viņam man nav jāatskaitās. Pat ja pirkums man liekas nesaprātīgs, bērna izvēli nekoriģēju. Tā ir viņa nauda. Cenšos mierīgi pārrunāt pirkuma lietderīgumu. Man liekas svarīga tā pieredze, kuru bērns iegūst, patstāvīgi iepērkoties. Meita ir bikla, tāpēc iepirkšanās process viņai ir arī savu baiļu pārvarēšana.
Elita, (dēls – 6. klases skolnieks): – Mārtiņš var paturēt 15 santīmu, kas paliek pāri no naudas par pusdienām skolā. Kad dēls iet iepirkties, dodu līdzi iepirkumu sarakstu un diezgan precīzu naudas summu. Mārtiņš labi pārzina, kāda prece kurā apkārtnes veikalā maksā lētāk. Viņš izdevīgi iepērkas un naudas starpību var paturēt. Parasti par to tiek nopirkti našķi sev un mazajai māsai.
Rita, kas tagad kabatas naudu dod tikai jaunākajai meitai, vecākie dēli ir pieauguši: – Anna mācās 5. klasē un nedēļā saņem latu kabatas naudas. Par to viņa pērk skolai vajadzīgus sīkumus. Daļa naudas nonāk krājkasītē. Dažreiz meita ģimenei nopērk kaut ko garšīgu, piemēram, saldējumu un jūtas ļoti lepna.
No aptaujātajām piecpadsmit mammām tikai viena nedeva bērnam kabatas naudu. Pārējās uzskatīja, ka tā radina bērnus būt patstāvīgiem un pārdomāti rīkoties ar naudu. Ja bērns arī kādu reizi to tērē nesaprātīgi, sekas ir jūtamas līdz nākamajai naudas izmaksai. Kabatas naudas lielums nedēļā svārstās no 15 santīmiem līdz latam. Taču mammas atzina, ka klasēs ir skolēni, kuriem kabatas naudas nav, un arī tādi, kuriem maciņā ir pat pieci desmit lati.
