Pārskatot kāda Saeimas ēkas pagraba seifa saturu, tajā starp deviņdesmito gadu sākuma Augstākās padomes (AP) dokumentiem uzieta Latvijas Ministru prezidenta un pirmskara valsts pēdējā vadītāja Kārļa Ulmaņa diplomātiskā pase, kā arī vairākas citas vēsturiskas liecības, vēsta «Latvijas Avīze» (LA).
Atrastie dokumenti, visticamāk, ir bijuši līdzi Kārlim Ulmanim viņa pēdējā braucienā no Rīgas uz Maskavu 1940.gada 22.jūlijā. Runa ir par 14 dokumentiem – Ulmaņa diplomātisko pasi, karaklausības apliecību, kurā atzīmēts, ka tās īpašnieks skaitījies «Studentu bataljona un Tanku diviziona kareivis», vairākām ar karaklausību saistītām izziņām, dzimšanas apliecību, pāris zīmītēm, kā arī verbālnotām un izziņām, kas skaidri parāda, ka Ulmanis cerējis izceļot uz Šveici.Ir runa par 1940.gada 20.jūlijā izdotu atļauju izvest no valsts 1000 ASV dolāru, trīs Latvijas Ārlietu ministrijas verbālnotām franču valodā ar lūgumu Lietuvas un Vācijas ārlietu resoriem nelikt šķēršļus dokumenta uzrādītājam šķērsot valsti, bet Šveices valdībai – ļaut Ulmanim ieceļot. Vēl viens dokuments ir padomju okupantu organizētās «valdības» galvas – Augusta Kirhenšteina – 1940.gada 22.jūlijā pašrocīgi rakstīts lūgums Latvijas ģenerālkonsulam Šveicē palīdzēt Ulmanim «iekārtoties» iecerētajā mītnes zemē. Šie dokumenti liecina, ka gāztā valsts vadītāja izbraukšana uz Šveici kārtota lielā steigā un pēdējā brīdī, norāda LA.Avīze arī norāda, ka no laika perioda viedokļa liecību vidū it kā neiederas divas krievu valodā ar zīmuli aprakstītas, necilas lapiņas. Uz vienas no tām Ulmanis atzīmējis citātu no komunistu klasiķu Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa darbiem, uz otrās ir fragments no krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska vēstules brālim. Pirmais to rakstījis saistībā ar došanos trimdā uz Sibīriju 1849.gadā (iespējams, Ulmanis tajā saskatīja kādas līdzības ar sevi): «Tagad tu jutīsies vieglāk [nevajadzēs uztraukties par manu likteni]. Brāli! Es neesmu noskumis un neesmu zaudējis dūšu. Dzīve visur ir dzīve. Tā ir mūsos pašos, nevis mūsu iespaidos.» Zīmīte datēta ar 1941.gada 22.februāri. Kārlis Ulmanis nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942.gada 20.septembrī un ir apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā. Mūsdienās šī vieta atrodas Turkmenistānā, Turkmenbašī pilsētā.Latvijas Valsts arhīva (LVA) direktore Daina Kļaviņa gan, izrādot dokumentus, kas šā gada sākumā nonākuši arhīvā, norāda, ka nekādu apvērsumu tie nenes, taču agrākos pieņēmumus apstiprina. Turklāt bijis ārkārtīgi svarīgi, lai oriģināli beidzot nonāktu drošā vietā.Latvijā tie, visticamāk, atgriezušies 1993.gadā, pateicoties agrākā Latvijas Vēstures institūta direktora Induļa Roņa vadītajai AP komisijai, kas 1990.gadā izvirzīja mērķi noskaidrot Ulmaņa dzīves pēdējo posmu un valstsvīra atdusas vietu.Nav zināms, kāds bijis dokumentu ceļš uz Rīgu, taču pirms tam tie glabājušies Krievijas Federācijas Drošības ministrijas, tagadējā Federālā drošības dienesta (FDD) arhīvā. Kļaviņa arī atzīst, ka nav izdevies atrast neko dokumentu pieņemšanas aktam līdzīgu. Nav pat skaidrs, kad tieši tie atgūti. Tomēr kādā brīdī tie nonākuši starp AP sekretāra un vēlākā Latvijas vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudiša papīriem. Savukārt pēc Daudiša nāves 2002.gada aprīlī, starp mazāk svarīgām lietām iejukušās vēstures liecības nonestas Saeimas pagrabā un noglabātas seifā, kur uzietas pagājušajā gadā.
