Valsts budžeta pieņemšana, virzība uz NATO, diskusija par nāvessodu un nākamās Valsts prezidenta vēlēšanas – tie ir īsāki vai garāki nogriežņi tai asij, ap kuru griežas mūsu šodiena.
Valsts budžeta pieņemšana, virzība uz NATO, diskusija par nāvessodu un nākamās Valsts prezidenta vēlēšanas – tie ir īsāki vai garāki nogriežņi tai asij, ap kuru griežas mūsu šodiena. Tāpat kā ikvienam no mums, arī Saeimas deputātam, vienam no «TB»/ LNNK līderiem Jurim Dobelim, kas pagājušajā nedēļā viesojās «Zemgales Ziņās», ir savs skatījums uz to.
Tautas priekšstāvji savus vēlētājus parasti atceras tikai dažus mēnešus pirms kārtējām vēlēšanām. Tad politiķu runas, raksti un tikšanās «uz vietām» kļūst par sabiedriskās dzīves «naglu». Pēc vēlēšanām šāda veida aktivitātes gan strauji noplok. Tādēļ Dobeļa kunga viesošanās «Zemgales Ziņās» laikā, kad līdz nākamajam politiķu pļaujas laikam vēl tāls ceļš ejams, šķiet neordināra.
Tā kā Dobeļa kungs sarunas ilgumu neierobežoja, saņēmām atbildes gan uz lasītājus, gan redakciju interesējošiem jautājumiem.
«Visiem – viens likums, viena taisnība»… Kā jūs šo saukli komentētu saistībā ar tautas lielas daļas slīgšanu nabadzībā un grezno varas elites dzīvi, piemēram, dārgajiem remontiem Saeimā?
– Lai kaut ko sakārtotu, jāsāk arī ar valsts reprezentācijas ēkām. Ja neesam spējīgi pieklājīgā līmenī sakārtot ēku, kur darbojas augstākā Latvijas varas iestāde, tad jebkura augsta līmeņa persona, kas apmeklē Latviju, iegūs nožēlojamu iespaidu par mūsu valsti. Protams, nedrīkst aizrauties arī ar lieku greznību. Tas attiecas gan uz Saeimu, gan uz jebkuru ministriju vai pašvaldību, uz jebkuru iestādi. Ir jāuzmanās, lai nenonāktu vienā vai otrā galējībā: liekā platībā vai tukšā populismā ar «lumpen» piegaršu.
Šobrīd 40 deputātiem nav kur strādāt. Lai viņiem radītu normālas darba iespējas, Saeimas budžetā šim nolūkam šajā gadā atvēlēti 350 000 latu. Pieņemsim, ka mēs šo naudu būtu atdevuši pensionāriem. Latvijā ir apmēram 650 000 pensionāru, tas nozīmē, ka katrs no viņiem gada laikā pie savas pensijas dabūtu klāt 50 santīmus. Vai tas būtu kāds atrisinājums? Nevajag principus pārvērst par galējību!
Šāds salīdzinājums – ja kādu summu atrauti no pašreizējās situācijas izdala uz «galviņām» – manuprāt, ir nekorekts. Jautājums par Saeimas izšķērdību (vai gluži otrādi – taupību) jāskata plašākā kontekstā. Kaut vai kontekstā ar valsts galvenā kontroliera Černaja dienesta auto, ar Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka Andersona «apvidus mašīnu». Plašāks konteksts ietver arī mūsu valsts iedzīvotāju nabadzības līmeni, kas ir zemākais Baltijas valstīs. Nemaz neminot valstis, kas pulciņā drūzmējas pie Eiropas Savienības sliekšņa. Pārāk bieži šī «nepieciešamā» robeža tiek acīmredzami pārkāpta.
å 2. lpp.
– Sabiedrībā pašlaik ļoti populārs ir populisms. Ārkārtīgi viegli cilvēkam neko nedarīt un bļaustīties. Piemēram, atteikties no dienesta mašīnas. Bet vai šis cilvēks pēc tam savus pienākumus pilda? Šāda rīcība manī nekādu prieku neizraisa.
Jūs vairāk atbildi novirzāt uz vienu gadījumu. Mani vairāk interesētu jūsu attieksme pret tiem (ne mazskaitlīgajiem) gadījumiem, kad šī saprāta robeža, rīkojoties ar nodokļu maksātāju naudu, ir pārkāpta.
– Kas attiecas uz Rīgas Domi vai jebkuru citu Latvijas pašvaldību – katrai no tām ir savs budžets, ar kuru tā rīkojas. Teiksim, Jelgavā diezgan ilgu laiku pašvaldību vada viena un tā pati amatpersona – Uldis Ivans. Acīmredzot viņa darbība ir pietiekami pieņemama iedzīvotājiem, ja viņš tiek no jauna ievēlēts. Runājot par to pašu Rīgas gadījumu – ne jau viens vai divi cilvēki lēma par automašīnu iegādi. Ir jāapskatās, kurš parakstījis dokumentus. Tas ir lēmums, kas pieņemts budžeta apspriešanas laikā. Un to apstiprina visi deputāti kopā.
Viennozīmīgi ir skaidrs, ka jūs nekur neatradīsiet deputātu kopīgi sankcionētu ekskluzīvu mašīnu iegādi…
– Bet kāpēc tad domnieki to pieļauj? Tas, kā tiek sadalīta nauda, ko Saeima piešķir, ir pašas Domes rokās. Rīdziniekam, kurš vēl Rīgas Domi, tas arī jānovērtē.
Vispirms ir jādod iespēja strādāt un tad jāprasa atskaite. Dienesta automašīna, bez šaubām, ir obligāti nepieciešama. Kā Saeimas deputātam man ir grūti iedomāties, kā bez tās varētu pildīt savus pienākumus. Es maksāju 93 latus par mašīnas lietošanu. Ja nobraucu vairāk par noteikto, piemaksāju klāt vēl par katru kilometru.
Greznību es nosodu, bet, ja centrālie Latvijas laikraksti kā skandalozu var attēlot gadījumu, kad cilvēks dienesta mašīnā piebraucis pie veikala nopirkt piena pudeli, nu, tad atvainojiet! Es šodien braucu caur Iecavu un…
Nopirkāt pienu?
– Nē, biju pie friziera. Un tur neko sliktu nesaskatu. Nevar jau aiziet līdz galējībām.
Piena vietā daudzi jaunieši šodien izvēlas ko stiprāku. Vairāki «ZZ» lasītāji izteikuši par to savu satraukumu, ierosinot pieņemt likumu, kas ierobežotu alkohola tirdzniecību, piemēram, nakts laikā. Lētā (un ne jau tā kvalitatīvākā) alkohola ieguves vieta bieži vien ir tirgus placis.
Nelegālais alkohols «staigā» arī pa Jelgavas tirgu, kura direktors ir jūsu partijas biedrs. Šī problēma, protams, ir plašāka. Jo īpaši kontrabandas «vodkas» problēma attiecas uz Rīgas tirgu.
– Tirgoties vajag, jo Latvija no starptautiskās tirdzniecības viedokļa atrodas izdevīgā vietā. Protams, jābūt kārtībai, ko nosaka vietējās pašvaldības apstiprināti noteikumi. Arī alkohols ir prece, un aizliegums tirgoties neatrisinās jautājumu. Ja mēs kaut ko aizliegsim, neapšaubāmi plauks nelegālā tirdzniecība.
Ir likums, kas aizliedz alkoholu tirgot jauniešiem. Cita lieta, cik kurš to ievēro.
Mani vairāk baida sabiedrības attieksme – šī liekulība, kas sabiedrībā valda attieksmē pret narkotikām.Tagad sākušās sabiedrības aizstāvības runas saistībā ar pēdējo narkotiku skandālu, bet pasakiet, no kā tie modeļi dzīvo?! Visi šie modeļu konkursi un saasināti sajūsminātā attieksme pret tiem, man nav saprotami.
Acīmredzot šajā gadījumā jārunā par sabiedrības vērtību orientāciju.
– Tieši tā. Tas pats sakāms par alkoholismu. Ja runājam par narkotikām, mans viedoklis ir daudz nežēlīgāks – pieļauju, ka par narkotiku ievešanu varētu piemērot arī augstāko soda mēru.
Saeima taču ir paudusi savu nostāju par nāvessoda atcelšanu…
– Sabiedrībā kopumā, jebkurā pilsētā vai pagastā – lielākā daļa cilvēku ir pret nāvessoda atcelšanu. Šī problēma ir jāskata kopā ar cietumu problēmu, izbēgšanas iespējām no tā. Lai mūža ieslodzījums nepārvērstos par kaut ko smieklīgu. Mēs varētu izmantot starptautiskās investīcijas, bet mēs kā tādi jefiņi – tikai parakstīt, tikai atcelt nāvessodu, kaut arī šis jautājums sabiedrībā vēl nav izdiskutēts.
Vēl viens jautājums, kas sabiedrībā nav izdiskutēts, ir Latvijas virzība uz NATO. Ja rīt būtu jābalso par iestāšanos ES, pieļauju, ka lielākā daļa būtu «par», taču, balsojot par iestāšanos NATO, šaubos, vai rezultāts būtu tāds pats. Tajā pašā laikā tā ir deklarēta kā viena no valsts prioritātēm. Tas savukārt automātiski prasa palielināt aizsardzības budžetu. Arvien lielāku līdzekļu atvēlēšana aizsardzībai saistāma ar to «nogriešanu» izglītībai un kultūrai. Varbūt sabiedrībai būtu jāpajautā, vai tā ir ar mieru atteikties no līdzekļiem izglītībai un kultūrai par labu aizsardzībai?
– Diez vai būtiski atšķirtos balsošana par ES un NATO. Otrkārt – par budžetu runājot – vienreiz ir jāsaprot, ka mēs pārāk daudz laika tērējam savstarpējos strīdos un velkot to «deķīti» uz vienu vai uz otru pusi tad, kad runa ir par izdevumu daļu budžetā.Tikai pēdējos gados esam sākuši kaut cik domāt par ieņēmumu dienesta sakārtošanu, par nodokļu iekasēšanu. Vēl joprojām «gaisā karājas» muitas sistēma. Es saprotu, kāpēc tā ir. Diemžēl, mūsu valsts sistēmā visur ir ieinteresētās personas. Jebkuru lielu līgumu slēdzot, slēdzējam tiek zināms procents no darījuma summas, ko viņš mierīgi pēc tam var nolikt ārzemju bankā.
Tas jau attiecas arī uz jūsu pārstāvēto partiju… un uz visu sistēmu, kurā ne tā mazākā loma ir «TB»/ LNNK.
– Protams. Es negribu ņemt nevienu politiķi atsevišķi. Ja spēsim izveidot sistēmu, kas būs arvien noturīgāka un ierobežojošāka, tad arī cilvēki, kas būs šajā sistēmā, nekur nespruks. Nav jēgas trenkāt vienu, otru vai trešo. Ir jābūt valsts virzībai. Vienalga tur, kur būs nauda, līdzekļi un iespējas, atradīsies, kas pie tā piesūksies. Nebūsim liekuļi – tā būs vienmēr.
Runājot par aizsardzības budžetu, nevajadzētu šos divus procentus, par kuriem politiķu aprindās šobrīd diskutē, absolutizēt. Līdz šim mēs esam izcēlušies ar to, ka daudzus gadus pēc kārtas esam solījuši šos divus procentus, bet nevaram sasniegt pat vienu. Tad runāsim skaidri un gaiši, ka mums nevajag NATO. Pasludināsim pacifistu valsti, iznīcināsim armiju un sveiki! Bet mēs nevaram aizmirst savus kaimiņus tepat Austrumos.
Vai mūsu drošību negarantētu atrašanās Eiropas Savienībā?
– Nē, ES to negarantē. Tai nav nekāda sakara ar kaut kādām drošības garantijām. ES ir saimnieciska organizācija.
Pieņemsim, ka mēs esam ES, tai skaitā – monetārajā savienībā. Grūti gan iedomāties, kā šajā eiro cirkulācijas zonā pēkšņi viena valsts, protams, ne jau burtiskā nozīmē, tiktu «norauta» nost.
– Nevajag Krievijas agresiju iedomāties tik tēlaini – kā specvienību vecīšu iebrukumu. Tas nenotiks uzreiz, bet pakāpeniski – kā spiediens…
Piektā kolonna?
– Jā. Tāda jau ir. Taču, jo mēs būsim stingrāk saistīti ar starptautiskajām organizācijām (un pirmkārt ar NATO), jo mazāks spiediens no austrumiem.
Ja mēs gribam par sevi rūpēties, noteikts apjoms līdzekļu ir jātērē drošībai. Esmu par nelielu, bet profesionālu un labi apgādātu armiju. Kara gadījumā – ja līdz tam nonāktu – lai tā parādītu, ka prot karot. Protams, tas būtu īslaicīgs posms – dažas dienas vai nedēļas –, bet vismaz šajā laikā politiķi varētu savas lietas nokārtot ne tā kā 1940. gadā.
Vajadzīga arī jauniešu militārā sagatavotība, piemēram, dažu mēnešu kursu formā, lai jaunietis zinātu, ko no viņa gaida, kad Tēvzeme ir briesmās.
Runājot par Tēvzemi briesmās un poetizējot šo izteikumu, gribu jautāt par tēvzemiešu laulību ar sociāldemokrātiem. Vai tā ir notikusi, varbūt ne? Kā veidosies šīs attiecības nākotnē? Vai tā ir koalīcija, vai ne – tas ir katra interpretācijas ziņā, bet jautājums ir par «TB»/LNNK tuvināšanos ar sociāldemokrātiem.
– Kas tad ir svarīgākais mums, politiķiem, un arī jebkuram Latvijas pilsonim? Tā ir stabilitāte Latvijā. Vai valsts interesēs ir mazākuma valdība? Protams, nē. Tāpēc objektīva ir tuvināšanās ar kādu no politiskiem spēkiem, ar kuru ir vienoti uzskati par kopējo virzību. Pirmā tuvināšanās mums notika ar Tautas partiju. Mēs bijām par to, ka trīs lielākās partijas var nodrošināt stabilu vairākumu. Mēs līdz aizsmakumam to atgādinājām. Divi kungi – Šķēle un Krištopans – tikmēr rīvējās, kamēr… nekas nesanāca.
Arī šeit ir liela viedokļu dažādība. Vieni sauc – kāpēc jūs neejat kopā ar Šķēli, citi savukārt kliedz – tikai ne ar Šķēli! Tā nu esam nonākuši līdz sociāldemokrātiem. Nedomāju, ka mēs ar viņiem slēgsim koalīcijas līgumu. Pārāk raibs ir sociāldemokrātu sastāvs – tik dažādi ir šie cilvēki. Nupat tur iestājās Dainis Īvāns… Godīgi sakot, man ir jāatgādina vēsture: tikko 1990. gadā tika ievēlēta Augstākā padome, Tautas frontes mītne palika tukša. Būdams AP deputāts, biju viens no tiem retajiem, kas tur turpināja iegriezties. Bet visi tie spīdekļi pazuda viens pēc otra un ar savu rīcību viņi noveda Tautas fronti līdz sabrukumam.
