Jancis pirmoreiz mūžā pats ir aizvēris durvis.
Jancis pirmoreiz mūžā pats ir aizvēris durvis. Viņam tas ļoti patīk. Jancis aizmirst visu uz pasaules un ar sajūsmu virina durvis. Mēs, pieaugušie, šo darbību veicam mehāniski, bet mūsu bērnam tā ir pirmā reize, un viņam tas izdodas.
Bērna brīvi izvēlētās darbības ir balstītas uz viņa iepriekšējo pieredzi. Tā krājas, vērojot apkārtni, sevī pārdzīvoto un sajusto. Darbošanās procesā ar vidi bērnam veidojas jaunas mijattiecības, krājas pieredze un zināšanas. Katru darbību mazulis veic ar lielu nopietnību un ieinteresētību. Bieži vien mēs neizprotam šīs darbības jēgu.
Piemēram, mamma virtuvē gatavo vakariņas. Mizo kartupeļus, griež maizi, ber miltus un veic dažādas citas darbības. Bērns to novēro un pēc tam savās rotaļas pilnīgi precīzi atdarina mammu. Vērojot vecāku rīcību un darbību, rodas bērna pirmā pasaules pieredze.
Veids, kā bērns mijiedarbojas ar apkārtni, ir tieši pretējs tam, kā tas notiek ar pieaugušajiem. Tāpēc pieaugušie bieži neizprot bērna rīcību.
Bērna darbības secība ir šāda:
1. Rīcības pārdzīvojums, kurā tieši piedalās griba.
2. Rīcības atkārtojums rotaļā, kā rezultātā bērns sevi emocionāli saista ar rīcību.
Bērnā pamostas interese par darbību, rodas jautājumi par paveikto. Novērojumi tiek pārnesti uz apziņu, un rodas jauni jēdzieni un priekšstati.
Lai labāk izprastu savu mazuli, salīdzināsim pieaugušā un pirmsskolas vecuma bērna darbības secību.
1. Pieaugušais. Doma – informācijas nodošana ar priekšstatu un jēdzienu palīdzību, domāšanas izmantošana.
Bērns. Vēlēšanās – rīcības pārdzīvošana, tieša vēršanās pie gribas.
2. Pieaugušais. Jūtas – personiskās attieksmes izveidošanās, vēršanās pie jūtām.
Bērns. Jūtas – rīcības piemēra emocionāla pārdzīvošana un sevis savienošana ar rīcību.
3. Pieaugušais. Vēlēšanās – pamudinājums darbībai, vēršanās pie gribas.
Bērns. Doma – intereses pamošanās, priekšstatu un jēdzienu uzliesmojums.
Lai šo teoriju izprastu, vienkāršs piemērs. Ir jāuzrok dārzs. Pieaugušais zina, ka jāuzrok. Bērns, vērojot pieaugušo un viņa darbaprieku, izdomā, ka vajadzētu kaut ko uzrakt. Tāpēc jāsaprot, ka paskaidrojumi un darbības pamatojumi neatbilst šā vecuma dabiskajām īpatnībām. Bērnam jādod iespēja dzīvot līdzi vecāku darbībai.
Bērna rotaļas nav tukša laika nosišana. Speciālistam tas ir bērna attīstības diagnostikas instruments, bērna pašizpausmes veids. Tā ir iespēja mums, pieaugušajiem, ielūkoties it kā paralēlajā pasaulē, kura pastāv tepat līdzās. Tikai spēlē bērns šo pasauli skata ar pavisam citādām acīm nekā mēs.
