«Dimzēnu» ar savu ierašanos Meteņu laikā bija pagodinājušas «Vilcenes» – folkloras kopa no Rīgas.
«Dimzēnu» ar savu ierašanos Meteņu laikā bija pagodinājušas «Vilcenes» – folkloras kopa no Rīgas.
Tā pastāv jau trīsarpus gadu, un visas šajā kopā dziedošās ir folkloras kopas «Vilki» dalībnieku sievas.
«Vilcenes» līdzīgi saviem vīriem bija tērpušās 11.–12. gs. tautastērpos. Tos, izmantojot arheoloģisku pētījumu materiālus, sievietes darinājušas pašas: gan audušas, gan reizēm arī kalušas greznās un senatnīgās bronzas rotaslietas. Pat villaines papildinātas ar ieaustiem bronzas rotājumiem.
Apģērbs ir vienkāršs un reizē sarežģīts: taisna, vienkrāsaina vilnas auduma gabali tiek vai nu aptīti ap vidu vai pleciem, vai vienkārši pie pleciem sasprausti ar saktām vai rotadatām, kuras savā starpā arī ir savienotas ar ķēžu rotām. Turklāt rotaslietām, kā skaidroja seno tērpu valkātājas, ir gan praktiskas, gan rotājošas, gan mītiski sargājošas funkcijas.Katrai «vilcenei» pie jostas bija ne tikai naudas maks, bet arī ādas maisiņš ar duncīti.
Tērpi ir unikāli. Tie tapuši ilgā laika posmā un vēl joprojām tiek papildināti ar jauniem elementiem – ar kādu vilka vai lāča zobu, dzintara gabaliņu, gliemežvākiem vai kaula ķemmīti.
«Vilcenes» dziedāja senas sievu un meitu dziesmas par pavadīšanu un sagaidīšanu no kara, uzsvērdamas mātes un sievas lielo nozīmi fiziski un morāli stipra cilvēka izaugsmē, jo toreizējo latviešu varoņu paaudzi, kuru vēl tagad piemin, par kuru raksta grāmatās, uzaudzināja vienkāršās, bet dvēseliski stiprās latviešu mātes. Jāpiebilst, ka arī «Vilcenes» auklē jaunu paaudzi, kura ir apvienota folkloras kopā «Vilcēni», taču viņi savu koncertdarbību pagaidām vēl nav sākuši, jo ir ļoti mazi – visi pirmskolas vecumā. Taču «Vilceņu» koncertu biežums lielā mērā atkarīgs no «Vilku» pacietības un vēlmes palikt vieniem mājās kopā ar saviem mazuļiem.
