Skatītāji Latvijas Nacionālās operas solisti Rudīti Ruško pazīst kā Mikaelu Bizē operā «Karmena», Mizeti Pučīni «Bohēmā», Suzannu Mocarta «Figaro kāzās», Pamīnu Mocarta «Burvju flautā».
Skatītāji Latvijas Nacionālās operas solisti Rudīti Ruško pazīst kā Mikaelu Bizē operā «Karmena», Mizeti Pučīni «Bohēmā», Suzannu Mocarta «Figaro kāzās», Pamīnu Mocarta «Burvju flautā», Nedu Leonkavallo «Pajaci», Esmeraldu Zigmāra Liepiņa «Parīzes Dievmātes katedrālē», Ilzi Kalsona «Pazudušajā dēlā» un vēl citās lomās.
Pagājušogad Rudīti klausītāji varēja dzirdēt negaidītā ampluā – kopā ar Žoržu Siksnu dziedātā dziesma «Amore mio» 1998. gada Radio dziesmu aptaujā ieguva sesto vietu. Bet man viņa ir un vienmēr paliks meitene no manas klases, ar kuru sēžot vienā solā, gan kopā «špikots», gan «bastotas» stundas, gan aizvadīti priecīgi un skumji brīži.
Rudīte vēl joprojām ir tā pati vienkāršā un sirsnīgā Jelgavas meitene.
Pašlaik viņas lielākā vēlēšanās nav apceļot tālas zemes vai kļūt par kādas citas valsts operas solisti, bet gan sarīkot koncertu tikai un vienīgi jelgavniekiem – radiem, draugiem, līdzjutējiem. Vai tas notiks LLU aulā, vai varbūt 2. vidusskolas zālē, vēl nav zināms. Bet šāds koncerts noteikti būs.
Nesen Rudītes dzīvē bija ļoti nozīmīgs notikums: viņa kļuva par māmiņu. Par to un vēl daudz ko citu – mūsu saruna, kas tapa kādā sestdienā, Rudītei viesojoties Jelgavā vecāku mājās. Viņa sevi vēl joprojām uzskata par Jelgavas bērnu.
Pastāsti par savu pēdējo darbu – kopā ar Žoržu Siksnu iedziedāto dziesmu «Amore mio». Kā radās šī ideja?
– Pirms diviem gadiem pie Operas uz ielas satiku Žoržu Siksnu. Žoržs teica, ka pašlaik strādājot pie savas jaunās kasetes ieraksta. Esot izmēģinājis dziedāt duetā jau ar divām meitenēm, bet tā īsti nav skanējis. Viņš piedāvāja ierakstā piedalīties man. Un tā apmēram pusstundas laikā tapa šīs dziesmas ieraksts. Par to, ka Žoržs Siksna dziesmu pieteicis Latvijas Radio dziesmu aptaujā, uzzināju tikai tad, kad cilvēki sāka teikt, ka dzirdējuši mani dziedam radio. Pirms Ziemassvētkiem Žoržs man piezvanīja un teica, lai es gatavojoties doties uz ierakstu televīzijā, – mūsu dziesma iekļuvusi desmitniekā.
Vai šī dziesma nozīmē atgriešanos estrādes mūzikā? (Savu karjeru Rudīte sākusi divpadsmit gadu vecumā kā Jelgavas estrādes orķestra «Gamma» soliste.)
– Nē, tā bija nejaušība, atsevišķs gadījums. Dzīve ir jākrāso dažādās krāsās.
Tātad tikai un vienīgi opera.
– Jā, un estrādei esmu jau par vecu (smejas).
Bet Tina Tērnere?
– Viņa ir amerikāniete. Amerikā var daudz ko atļauties. Tur var nabags par miljonāru kļūt, bet šeit, pie mums, tas tā neizdosies.
Ko tev nozīmēja bērna piedzimšana? Vai tā izmainīja tavu dzīvi?
– Zemapziņā šī vēlēšanās pēc bērna manī bija jau kopš bērnības. Domāju, katrai meitenei tāda ir. Man tagad ir laimes izjūta par to, ka man ir bērniņš – tāds maziņš un mīļš. Mani sajūsmina viņa pirmās izrunātās skaņas, pirmie panākumi. Pienākumu, protams, ir vairāk. Ir rūpes, atbildība. Ir mainījusies mana dzīves uztvere – tas, kas agrāk šķita svarīgs, tagad vairs neliekas tik nozīmīgs. Vairs nav tik saasināta uztvere pret apkārtējiem, mani vairāk interesē, kā aug bērniņš, kas notiek manā ģimenē.
Madonnai Stokholmā preses konferencē kāds žurnālists jautājis, kā bērna piedzimšana ietekmējusi viņas balsi. Es tev gribu pajautāt to pašu.
– Ir ietekmējusi, noteikti ir. Es sajūtu, ka balsij radies briedums.
Tava mamma stāstīja, ka tu ļoti daudz laika pavadot kopā ar savu septiņus mēnešus veco dēliņu Rūdolfu. Cita jau sen būtu aizskrējusi atpakaļ uz skatuvi.
– Būt kopā ar savu bērnu man ir nepieciešamība. Tik ļoti ilgi es viņu gaidīju. Arī pašai jāatgūstas. Protams, operā ir bijuši precedenti, kad jaunā māmiņa jau nedēļu pēc dzemdībām ir atkal uz skatuves. Negribu teikt, ka tas ir labi vai slikti. Viss atkarīgs no sievietes pašsajūtas. Man vajag savest kārtībā ne tikai savu ķermeni, bet arī savas domas un emocijas, jo viss vēl ir pārāk saasināts un piesātināts.
Kad tev prātā ienāca doma, ka jāatsāk dziedāšana, jāatgriežas uz skatuves?
– Doma par dziedāšanu mani nav pametusi ne mirkli, bet darbā operā atgriezos janvāra beigās. Mājās dziedāt nav tik vienkārši. Ir vajadzīgs zināms laiks, lai iedziedātos, bet mazajam tas apnīk. Protams, arī šūpļa dziesmas viņam dziedāju, bet šūpļa dziesma ir jādzied klusi un mīlīgi, toties balss jāvingrina ar pilnu spēku. Kā sportists treniņā darbina savu ķermeni, muskuļus – arī man tā jādara, un tam nepieciešama liela fiziska izturība.
Lai varētu strādāt pa īstam, bija jāatgriežas operā. Pašlaik cenšos atkārtot visas lomas, kuras man ir bijušas.
Vai bērna piedzimšana neradīja izmaiņas tavā karjerā? Varbūt konkurentes tagad dzied tavas labākās lomas.
– Nē, es domāju, ka ne. Man vispār nešķiet, ka es būtu kaut ko zaudējusi. Esmu tikai ieguvusi.
Vai cilvēki uz ielas bieži tevi atpazīst?
– Nē, uz ielas klāt nenāk. Uz skatuves, televīzijā es izskatos savādāk nekā dzīvē: grims, tērpi izmaina cilvēku. Man patīk, ka mani uz ielas nepazīst. Nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja man nāktu klāt un uzmāktos ar dažādiem jautājumiem, komplimentiem vai lamātu par kaut ko.
Tu esi daudz pabijusi ārzemēs. Ja būtu jāsalīdzina mūsu operdziedātāji ar ārzemniekiem, ko tu varētu teikt?
– Mūsējie no viņiem principā ne ar ko neatšķiras, tikai ārzemniekiem ir lielāka pašapziņa, cits materiālais nodrošinājums, citas iespējas apceļot pasauli. Mums bieži vien, ja gribam aizbraukt sevi parādīt, vispirms ir jāatrod sponsori kaut vai tām pašām ceļa biļetēm.
Vai tu gribētu kļūt par citas valsts operas solisti?
– Man ļoti patīk dzīvot tepat Latvijā. Ja es brauktu uz ārzemēm, tad tikai viesizrādēs. Tā es būtu neatkarīga – nodziedātu izrādi un brauktu uz mājām. Varbūt kādreiz es tomēr izlemšu saistīties ar kādu operu, protams, ja viņi vēlēsies sadarboties ar mani.
Kādu padomu tu dotu jauniem censoņiem, kuriem ir liela vēlēšanās kāpt uz skatuves, bet pietrūkst uzdrīkstēšanās to darīt?
– Saņemties un uzkāpt uz skatuves.
Un kā tev pašai sākumā gāja?
– Uz skatuves esmu no divpadsmit gadu vecuma. Toreiz tas likās vienkārši interesanti. Padsmitnieka vecumā noteikta adrenalīna deva ir pat nepieciešama. Citi lec ar gumijām no tilta, bet es uzkāpu uz skatuves. Nu, protams, ka arī uztraucos! Dziedāt sāku mācīties pie pasniedzējas Lailas Grietēnas Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Sāku mācīties Konservatorijā, bet pabeidzu jau Latvijas Mūzikas akadēmiju, vokālo nodaļu pie Ludmilas Braunas. Savu vokālo izglītību turpināju Austrijā pie dziedātāja Otoniela Gonzagas.
Kā nokļuvi Operā?
– Es vēl mācījos Konservatorijā, kad Operā iestudēja Mocarta «Figaro kāzas» un bija vajadzīga Barbarīnas lomas tēlotāja. Mana skolotāja Ludmila Brauna ieteica mani šai lomai.
Tā bija neliela lomiņa, bet ļoti jauka un sirsnīga – tieši piemērota iesācējam. Un tā tas «aizgāja». Tas bija pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Nākamā loma jau bija lielāka, aiznākamā – vēl lielāka, un tad jau sekoja galvenā loma – Suzanna «Figaro kāzās». Es uz skatuves uznācu pakāpeniski – dziedot, pilnveidojoties, augot līdz ar savu balsi no lomas uz lomu, arvien grūtāku un sarežģītāku.
Vai ir kāda loma, kuru tu vēlētos nodziedāt vairāk par visām citām?
– Jā, protams, pat vairākas. Pašlaik es sev par mērķi esmu izvirzījusi iemācīties Elizabetes lomu Verdi operā «Dons Karloss».
