J.Mediņš bijis reti apdāvināts un daudzpusīgs, ar absolūto dzirdi apveltīts mūziķis, sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks.
J.Mediņš bijis reti apdāvināts un daudzpusīgs, ar absolūto dzirdi apveltīts mūziķis, sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks.
Visu savu mūžu J.Mediņš ir neatlaidīgi strādājis un mācījies. Pēc četru gadu darbības Valmieras Skolotāju seminārā un pirmā vijolnieka pienākumu pildīšanas Valmieras orķestrī viņš nolēma izglītoties arī tālāk. 1910. gadā J.Mediņš pieteicās vijoles «Meistaru kursos» Berlīnē pie profesora Eberharda Gobi, dziedāšanā pie Romas operas solista S.Garso un kompozīcijā pie Hugo Raša. Studijas ilga līdz 1914. gadam, kad ieceres izjauca Pirmais pasaules karš.
1920. gadā viņš sāka strādāt Jāzepa Vītola jaundibinātajā konservatorijā. Taču drīz iesaistījās darbā Jelgavas Skolotāju seminārā. Drīz pēc tam J.Mediņš Jelgavā nodibināja Jelgavas Valsts konservatoriju, kuru vadīja visu Latvijas brīvvalsts laiku.
J. Mediņš strādāja arī par ērģelnieku Jelgavas Sv.Annas baznīcā.
– Bija īsts baudījums piedalīties Annas baznīcas dievkalpojumos, kur Jēkabs Mediņš visas plerūdes, dievkalpojuma liturģiju, korāļus un citas ērģeļu skaņas veidoja brīvā improvizācijā, bez notīm, – atceras mūziķa laikabiedre Austra Andersone-Plampe.
Otrā pasaules karā tika nodedzināta konservatorijas ēka, un aizgāja bojā lielā bibliotēka. J. Mediņš pārgāja strādāt uz konservatoriju Rīgā un darbojās tajā līdz mūža nogalei.
J.Mediņš bija no tiem cilvēkiem, kurš nespēja liekties citas varas priekšā, tādēļ viņš nerakstīja nevienu slavas dziesmu latviešu paverdzinātājiem. Tāds viņš arī aizgāja aizsaulē – lepns un nelokāms.
