Janvāris un februāris Latvijas laikrakstos bija bagāti ar publikācijām par armijas tematiku. Varbūt to var izskaidrot ar ieilgušajām debatēm par NBS komandiera kandidatūru? Iespējams.
Janvāris un februāris Latvijas laikrakstos bija bagāti ar publikācijām par armijas tematiku. Varbūt to var izskaidrot ar ieilgušajām debatēm par NBS komandiera kandidatūru? Iespējams. Tomēr neatvairāmi stāv prātā teiciens: «Kas māk, tas dara pats, kas nemāk – māca citus». Par militāriem jautājumiem katram ir savs viedoklis. Spriež gan veterinārārsts, gan skolotājs, gan aktrise. Varbūt tā ir viena no demokrātijas iezīmēm?
Man, karavīram, kura kopīgais dienesta laiks pārsniedz 32 gadus, gan nenāk prātā diskutēt ar ķirurgiem par jautājumu, vai narkozi slimniekam labāk dot pirms operācijas, vai pēc tam. Pirms dienesta gaitu sākšanas, kā arī izvēloties sev militāro karjeru, man nebija jāprāto, kas kādreiz būs. Dienestā devos brīvprātīgi, jo biju pārliecināts, ka Latvija reiz būs brīva un mana militārā pieredze noderēs. Atguvām neatkarību, un bija laiks Latvijā radīt militārus formējumus. Veidojās štābi, un tiem pieskaņoja militārās vienības. Zemessardzē stājās patriotiski noskaņoti cilvēki bez militāras pieredzes, bieži pat veseli mednieku kolektīvi ar dažādu dienesta izpratni. Cilvēki bija gatavi valsti aizstāvēt, bet disciplīnu un reglamentus neievēroja.
Štābi burtiski atrāvās no padotajiem. Plaisa ar katru gadu top lielāka, jo trūkst cementējošā slāņa – seržantu instruktoru. Jau sesto gadu nebeidzas debates, kur ņemt instruktorus. Ar virsniekiem ir vienkāršāk: kursi ārzemēs, un pulkvedis gatavs! Mainās aizsardzības ministri. Katrs jaunais nāk ar savu koncepciju. NBS notiek reformas bez juridiska pamatojuma. Steidzamies uz NATO? Šī virzība gan vairāk atgādina mīņāšanos uz vietas. Vai Latvijai vispār vajadzīga armija? Mans uzskats – jā!
Dienests bruņotajos spēkos ir katra pilsoņa patriotisma un vīrišķības apliecinājums. Obligātais dienests sagatavo civiliedzīvotājus militāro uzdevumu veikšanai ekstremālos gadījumos. Dienests gatavo mobilizācijas rezervi, kas nepieciešama valsts aizstāvēšanai reālu draudu gadījumā. Vai pastāv draudi 21. gadsimtā? Atbildi uz šo jautājumu sniedz notikumi Balkānos, Tuvajos Austrumos, Ķīnā, Irākā un citur. Nemazinās separātisma centieni NVS. Neprognozējama paliek Ziemeļkoreja.
Ja mūsu sabiedrība (ģimene, skola, sabiedriskās organizācijas) nespēj audzināt patriotiski noskaņotus un valstij lojālus pilsoņus, tad vismaz armijai jābūt patriotisma skolai un pat jāmāca valsts valoda. Obligātais dienests armijā ir vienīgais, kas visai sabiedrībai dod iespēju veidot saikni ar tās militārajiem spēkiem. Viens no saiknes posmiem ir plašsaziņas līdzekļi, kas, par nožēlu, meklē tikai sensācijas, bet necenšas valsts bruņotajos spēkos atrast pozitīvo un ievērības cienīgo. Nav īstas izpratnes arī no armijas puses. Dominē galējības: vai nu atteikšanās no jebkādas notikumu komentēšanas, vai pilnīga «atkailināšanās» un pat dienesta noslēpumu izpaušana.
Par sakariem ar presi vislabāk izteicies ASV ģenerālis Normans Švarckopfs, apvienotā karaspēka virspavēlnieks «Tuksneša vētras» kaujās Irākā: neļaut presei sevi iebaidīt; jums nav jāatbild uz visiem jautājumiem; neatbildiet uz jautājumiem, kas var palīdzēt ienaidniekiem; nemelojiet savai tautai.
Ja mūsu bruņotajos spēkos ņemtu vērā šos izteikumus, presē būtu mazāk šausminošu nostāstu, kurus pauž dezertieri, kas patvaļīgi atstājuši dienesta vietu. Rodas fantāzijas par vardarbību.
Latvijai jānodrošina NBS tāds apmācības un gatavības līmenis, lai jebkura bruņota agresija pret mums kļūtu riskanta. Pretiniekam jāzina, ka tas cietīs morālus un materiālus zaudējumus.
Bez normāla bruņojuma un ekipējuma armijā karavīrus nepieciešams sagatavot arī psiholoģiski, lai pat skaitliski nelielas vienības varētu turpināt pretoties Latvijas okupācijas gadījumā, iesaistoties ciešā sadarbībā ar brīvās pasaules militārajiem un speciālajiem dienestiem.
Mūsu aizsardzības sistēmai jāveidojas tādai, kas balstīta uz mazo bruņoto spēku vienību taktiku. Šīm vienībām jābūt gatavām nodarīt zaudējumus potenciālajam pretiniekam.
Latvijai steidzīgi jāizstrādā mobilizācijas plāns un likums, kas noteiktu valsts, tās pārvaldes un katra pilsoņa lomu un pienākumus valsts aizsardzībā.
Paredzu oponentu iebildumus pret to, ka iestājos par obligāto dienestu NBS. Tiks atrasti negatīvi fakti mūsu armijā, it sevišķi disciplīnā.
Jāatzīst, ka mūsu bruņoto formējumu komandieriem piemīt paradums jaukt divus jēdzienus – dienests un darbs.
Pieņemsim, ka darba laiks virsniekam beidzies (to nosaka pavēles, grafiki, reglamenti un alga), bet kas devis tiesības atstāt dienesta vietu bez pārliecības, ka viņa prombūtnē nenotiks kas ārkārtējs?
Šeit jādominē pienākuma apziņai, virsnieka godam un ētikai, zvērestam, iekšējai disciplīnai, Tēvzemes mīlestībai un rūpēm par saviem padotajiem. Tie ir jēdzieni, kuri nav par naudu pērkami.
Zemās izglītības un pieredzes trūkuma dēļ komandieri neprot runāt ar padotajiem, neizprot un nepēta viņu raksturu.
1997. gada agrā pavasarī vērsos pie Valsts prezidenta ar disciplīnas pārkāpumu analīzi un priekšlikumiem armijas noziedzības profilaksei. Divus mēnešus vēlāk piedalījos Valsts prezidenta sasauktajā apspriedē Ādažos, kur man tika dota iespēja uzrunāt žurnālistus, karavīru vecākus un virsniekus.
Tomēr maz kas mainījās, jo pietrūka visas sabiedrības pūļu un gribasspēka. Disciplīna «klibo» daudzu valstu armijās. Arī NATO. Vienīgi Itālijas armija 1997. gadā tika galā ar šīm problēmām.
Minēšu galvenās no Itālijā izmantotajām metodēm: jo mazāk brīva laika karavīri pavada kazarmā, jo mazāk izredžu, ka viņu vidū izveidosies ārpusreglamenta attiecības; dienests notiek dzimto māju (vai ģimenes) tuvumā, un karavīriem ir iespēja apciemot radus (vecāku faktors); straujš algotņu pieaugums aviācijā un flotē; nemitīgs dienesta laika saīsinājums (pašlaik – 10 mēnešu); atļauja ar vienādām tiesībām dienēt sievietēm.
Pie mums aizsardzības ministru biežā maiņa un vadošo virsnieku nemitīgās ārzemju vizītes, mācības un pārvietošanās pa dienesta kāpnēm neļāva ne apkopot uzkrāto ārzemju pieredzi, ne izmantot to darbā. Lielākoties viņus ikdienā štābos aizstāja «vietas izpildītāji», kuri paši neko nelēma. Valsts līdzekļi tika tērēti, bet attīstības nebija.
Jaunā NBS komandiera R.Graubes apstiprināšanas process izgaismoja daudzas problēmas gan bruņoto spēku apgādē, gan kadru jautājumos. Tas, ka kandidāts uz augsto amatu šo pārbaudi izturēja, liek mums cerēt, ka mūsu bruņoto spēku attīstība ir atradusi pareizo ceļu.
Politiskais saprāts un investīcijas valsts aizsardzībā noteikti atmaksāsies.
