Jau ilgāku laiku informācijas līdzekļos virmo vārdi «latviešu leģionārs». Tie tiek lietoti dažādās intonācijās, locījumos un interpretācijās.
Jau ilgāku laiku informācijas līdzekļos virmo vārdi «latviešu leģionārs». Tie tiek lietoti dažādās intonācijās, locījumos un interpretācijās. Daži politiķi pat radījuši jaunvārdus. Tie visi redz tikai vienus, vācu armijai piederošus, karotājus. Tiem, kā arī tiem, pret kuriem šie karotāji cīnījās, viņi ir vienaldzīgi. Bet kāpēc šie cilvēki kļuva par karotājiem svešzemju tērpos?
Pirmie aizgāja tie, kuri bija cietuši no komunistu varas, kuru piederīgie bija vai nu izvesti, vai nogalināti. Pārējie aizgāja tad, kad Latvijai tuvojās Baigā gada izraisītāji. Jā, viņi tika ieģērbti svešās formās, bet tas notika tikai tāpēc, lai palīdzētu atvairīt ienaidnieku, aizkavētu boļševiku atgriešanos kaut uz mirkli. Un izturēja līdz kara beigām.
Kara līnija atvirzījās līdz Kurzemei, kur bija pilns bēgļu. Pateicoties latviešu karavīru varonībai, daudzi varēja izglābties. Viņi nevēlējās palikt zem varas, kas bija izlējusi tik daudz nevainīgu cilvēku asiņu. Viņi ienīstajās pelēkzaļajās formās, ziedojot savu dārgāko – dzīvību –, neielaida iebrucēju Kurzemē. Latviešu karavīri atsita desmitiem lielkauju, cīnījās pret milzīgu pārspēku, bet nepadevās. Labāk krita, bet nebēga. Un tā arī palika neuzvarēti. Pateicoties šiem vīriem, cīņā tika iesaistītas vairākas armijas, kas noasiņoja bezgalīgos uzbrukumos. Tas kavēja pretinieku ātrāk ieiet vēl dziļāk Eiropā, paverdzinot vēl vairāk tautu.
Tātad – pret ko cīnījās latviešu puiši? Pret savu tēvtēvu slepkavām. Viņi cīnījās par brīvību bez komunistu varas. Labāk zem ienīstā vācieša nekā zem boļševiku zābaka. Šie vīri cerēja, ka sabiedrotie pamodīsies un ieraudzīs, ar ko sabrāļojušies. Viņi Eiropā nebija piedzīvojuši Baigo gadu. Nebija raudājuši pie nomocīto masu kapiem.
Kāpēc tika atjaunota Latvijas Republika? Kāpēc tagadējie varasvīri vēlējās izrauties no «lielā brāļa» žņaugiem? To visi saprotam. Bet tie karavīri, kas šai varai pretojās jau kara laikā un pēc tam sagāja mežos, pēkšņi kļuva nevajadzīgi.
Tātad – tikai tagadējie ir varoņi. Un vai tik šīs runas, ka Eiropā mūs nesapratīs, nerodas no mūsu vareno lokanā mugurkaula?
Ja toreiz, kad pasludināja Latvijas brīvību, būtu atskanējis aizliegums komunistu partijai, nebūtu tagadējo runu, baiļošanās, kā uz to paskatīsies «vecākais brālis».
Mēs vēlamies pieminēt karabiedrus, kas izsēti kauju ceļos, izvējoti dvēseļu puteņos. Pieminēt tos, kam nav un nekad nebūs savas svētītas kapavietas, kā arī tos, kas jau guldīti topošajos Brāļu kapos Lestenes baznīcas pakājē.
Ļaujiet mums netraucēti pulcēties reizi gadā, būt kopā ar karā un ieslodzījumā kautajiem. Tāpat kā represētie pulcējas, atceroties savas melnās dienas.
Mēs vēlamies kopīgi lūgt Dievu Doma baznīcā, lai pēc tam noliktu ziedus pie mātes Latvijas kājām. Ziedus no viņas dēliem, kautajiem un dzīvajiem.
