Romantiska lauku idile Oglaines zemniekam Voldim ar mīkstāka laika iestāšanos pienāca grūtas dienas. Ģimene liela, bet pieliekamais – tukšs.
Romantiska lauku idile
Oglaines zemniekam Voldim ar mīkstāka laika iestāšanos pienāca grūtas dienas. Ģimene liela, bet pieliekamais – tukšs.Domāja Voldis šā un tā, līdz nolēma cieti: vedīšu govi pēdējo uz Rīgu ministru kungiem atrādīt, bet pēc tam – pa taisno uz tirgu. Taču jau kāds lats ienāks. Sabučojis trīs mazos tekaiņus, sievas līdzdotos miežu plāceņus uz muguras licis un brūnaļu pie rokas ņēmis, Voldis devās ceļā.
Ceļu īsinādams, Voldis uzņēma valodu ar Reformu – tā lopiņu Kuružu mājas ļaudis bija iesaukuši tajos laikos, kad visās malās par to teritoriju reformēšanu sprieda. Tagad gan tā lielā būšana tā kā piemirsta, bet govs savu vārdu paturējusi.
– Jā, laiki spaidīgi, tu jau pate ar’ zini, kā mums iet. Neba mēs no laba prāta tevi šitā…
Brūnaļa saimnieka neklausījās, tik lielām, izbrīnītām acīm vērās baltajās smiltīs zem kājām.
– Ko, nu, no tāda lopiņa var prasīt! Vai tad mēs paši ar’ maz zinām? Tagad ar’ – to 16. martu uz visām pusēm loka: vieni šitā, otri tā… Valdība vienu dienu pūš, ka tā diena no Saeimas lemta un līdz ar to tā lieta izspriesta. Re, kara ministrs pat piesolījās dalību ņemt. Otrā dienā premjers Vilis… Fu, tevi! Tak’, nešpricē uz kājām!
Reforma, kā savu vainu juzdama, lielo laidienu beidza un asti nolika vietā.
– Jā, Vilis. Otrā dienā šis jau saka – skaidrs, ka ministri neies. Bet jau trešā taisa lēmumu, no kā top ļaudīm zināms, ka valdīšana neiesaka ministru kungiem 16. martā no mājām laukā iet. Tīrie joki! Vai tad kabinets kāds padomdošanas kantoris? Eh, kā tādas krogus meitas. Ko šie – baidās? No kā? Ja jau reiz lemts, tad pie tā arī vajadzēja palikt.
Kā atspere no egļu galiem izlēca saule, un sniegs, kas, ceļā dodoties, gurkstēja kā kartupeļu milti, tagad kusa un sīkām straumītēm plūda pār ielocēs skrienošo ceļu. Brūnaļa ieīdējās un uzņēma ātrāku gaitu.
Reālistiskā šodiena
Pretim kā melni spīdīga vabole pa ceļu tuvojās milzīgs spēkrats. Viens pūtiens, un tas jau atradās dažus soļus no Volda. Vēl pēdējo reizi smagi noelsās un sastinga. No milzīgā dampja, kuram priekšā uzraksts «Navigator», izlīda mazs, melns vīriņš mašīnas krāsas uzvalkā un zeltītā šlipsē. Piemiegtās ačeles šaudījās te uz govi, te uz Voldi. Te – govi, te – Voldi. Voldis sastinga šausmās: laikam jau gals klāt. Tūlīt vilks uz mežu un nomušīs.
Bet mazais vīrelis pat sāka tā kā smaidīt, tad pēkšņi spalgā balsī prasīja: – Kas tas ir?
– Tak’ jau laikam govs, – Voldis nedroši bilda.
– Kur ved?
– Uz tirgu, tā teikt.
– Un cik par to tu dabūsi?
– Nē, nē! Tā manis paša.
– Muļķi! Prasu, par cik tu to domā pārdot?
– Nu… Reforma, rau, labi barota… Vienīgā bija.
– Cik tu gribi?
– Vai govis, vai?
– Muļķi! Es pērku tavu govi.
– Ak, tā.., – Voldis saprata, ka tā lieta nemaz tik ļauna nebūs, un sāka pārlikt: varbūt mazais vīriņš tērēts, taču ļauns neizskatās. Ja nu šis par visu vari grib to manu Reformu, lai tik ņem ciet! Ja vien ir maksātājs… Volda klusuciešanu iztulkojis pa savam, mazais nepacietīgi mīņājās.
– Nu, kā tad būs? Vai dosi to lopu? Maksāšu tev piecsimt zaļo.
Voldis nemaz nezināja ko atbildēt. Viss tik strauji notika.
– Par maz? Došu… septiņus?
– Latos?! – Voldis noelsās.
– Tas būs par daudz, vecais. Netielējies, sit saujā, citādi kātosi uz savu tirgu!
Voldis domīgi nopētīja glauno spēkratu ar aptumšotajiem logiem – iekšā neko nevarēja redzēt! Tik bagāts kungs taču negribēs mani krāpt, ņemšu vien, cik dos.
– Man nav laika ar tevi tielēties. Ņem taukšķi un dod to gaļu.
Absurda drāma
Voldis kā neticēdams paņem banknotes, bet tikmēr mazais neatbilstoši saviem apmēriem iebrēcās: – Smerdeļov! Kāp ārā!
Durvis atsprāga, un no mašīnas izvēlās kilogramu simts divdesmit smags eksemplārs zaļā ietērpā ar uzrakstu «Apsardze» uz krūtīm. Aiz viņa – vēl trīs šā eksemplāra kopijas, tikai nedaudz mazākas.Visi ar automātiem. Voldis saprata, ka pēdējā stundiņa situsi, un kā nemaņā noslīga pie Reformas sāna.
– Ņemiet ciet! – mazais komandēja. Jau četras milnām līdzīgas rokas pastiepās pēc kārnā zemnieciņa krūts…
– Stulbeņi! Ne jau to. Lopu!
Četrinieks brīdi pārstrādā informāciju, tad, ne vārda neteikuši, stiepa govi uz «Navigatoru».
Voldis saprata, ka ir augšāmcēlies, bet mazais tikmēr steidzās: – Nu, dzīvo sveiks! Tavai, kā tur nu bija…, Rebekai šovakar tiks parādīts liels gods.
Voldis neticēja savām ausīm. Gods – manai Reformītei?
Bet mazais tikmēr jautri burbuļoja: – Balle būs uz goda! Sanāks visa spice: būs ko redzēt.
Redzēdams, ka Voldis nesaprata ne vārda, vīrelis, mašīnā sēzdamies, vēl ātri paskaidroja: – Redzi, vecais, pats šefs rīko balli deputātiem un sūtīja mani pēc aļņa. Bet kur tu tādā laikā alni dabūsi. Būs laba arī tava Rebeka.
Voldis beidzot saprata.
– Un kam tad, tā sacīt, par godu tā rikte būs?
– Tu ko, galīgi no dzīves atpalicis? Budžetu šodien pieņēma!
Postmoderna romance
Voldis vēl labu brīdi stāvēja un neticīgi aplūkoja 1000 dolāru.
– Reforma, – teica Voldis un pagriezās uz māju pusi.
– Bija laba govs, – viņš domāja.
Kamēr Voldis atnāca mājās, jau ziedēja pienenes.
– Vajadzēs pirkt jaunu govi, – sprieda Voldis.
