1998. gads inflācijas tempu ziņā Latvijai, kā apgalvo statistiķi, bija vislabvēlīgākais no laika, kad sākās ekonomiskie tirgus pārveidojumi.
1998. gads inflācijas tempu ziņā Latvijai, kā apgalvo statistiķi, bija vislabvēlīgākais no laika, kad sākās ekonomiskie tirgus pārveidojumi. Patēriņa preču indekss – CPI (Consumer Price Index) – vai inflācijas rādītājs nav pārsniedzis 3 %. Lielisks rezultāts! Var apgalvot, ka pērn Latvijas valdībai ir izdevies atrisināt patēriņa preču cenu pieauguma noturēšanas uzdevumu.
Tiesa, rodas jautājums par precēm, kuras iekļauj CPI aprēķinā. Saskaņā ar pasaules praksi inflācijas noteikšanai CPI aprēķināšanai izmanto tā dēvēto patērētāja grozu (market basket), t. i., preču un pakalpojumu kopumu, kuru vidējais statistiskais iedzīvotājs izlieto gada (mēneša vai dienas) patēriņam. Patērētāja groza «piepildīšana» ir visai individuāls, zināmā mērā ģimenes jautājums. Tomēr neaizmirsīsim, ka ikviens potenciālais patērētājs sapņo par vēlmju un iespēju sakrišanu, t. i., par tādu naudas summu, kas viņam ļauj nopirkt visu vajadzīgo un vēl nedaudz vairāk.
Attiecīgus patērētāja vēlmju piepildīšanai vajadzīgās naudas daudzuma aprēķinus veic ne tikai ģimenes galvas, bet arī valsts pārvaldes un statistikas iestādes, arodbiedrības un zinātnieki. Skatīt tabulu, kā izskatījās Latvijas patērētāja grozs aizvadītajos gados.
Latvijas iedzīvotāji var atcerēties 1998. gadu ar gandarījumu – viņu izdevumi to preču un pakalpojumu iegādei, kas veido pilna iztikas minimuma groza vērtību, salīdzinot ar 1997. gadu, faktiski nav mainījušies. Par zemas inflācijas faktu īpaši būtu jāpriecājas maznodrošinātajiem, t. i., cilvēkiem, kuru patēriņa izdevumi ir zemāki par krīzes iztikas minimumu. Bet tādu mājsaimniecību, kurās 1997. gadā uz vienu cilvēku bija mazāk par Ls 54,50, pēc statistikas datiem, Latvijā bija 68,1%. To cilvēku skaits, kas dzīvo no vienas darba algas (pabalsta, pensijas) līdz otrai, Latvijas provincē ir krietni vairāk nekā Rīgā.
Cenu pieaugums ir piebremzēts. Uz kā rēķina? Daudzi faktori, sekmē inflācijas tempu palēnināšanos. Pievērsīsimies dažiem.
Cenas parasti pieaug, kad palielinās preču un pakalpojumu pieprasījums. Cilvēki sāk pelnīt un doties uz veikaliem… Uzskatīsim, ka 3% cenu pieaugums 1998. gadā arī ir Latvijas iedzīvotāju ienākumu palielināšanās rezultāts. Bet nevajadzētu aizmirst par tirgus konkurenci: dzīdamies pēc pircēju maciņiem, uzņēmēji var samazināt cenas.
Diemžēl Latvijas 1998. gada inflācijas fenomenam ir kāds ne visai iepriecinošs faktors. Var droši prognozēt, ka lielai un arvien pieaugošai (un tas ir jo bēdīgāk) iedzīvotāju daļai preču un pakalpojumu pieprasījums šajā periodā ne vien nav palielinājies, bet ir pat samazinājies. Kāpēc? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras tikai par bezdarba līmeni Latvijā. 1998. gada jūnija sākumā LR Valsts nodarbinātības dienests uzskatīja par bezdarbniekiem 86 tūkstošus cilvēku. Latvijas statistiķi uzskata, ka darba biržā ir reģistrēta tikai ceturtā daļa to cilvēku, kuriem nav darba.
Bezdarbs ir sociāls ļaunums, ar kuru jācīnās. Bet arī cenu pieaugums un inflācija ir ļaunums. Pasaules pieredze liecina, ka nav iespējams vienlaicīgi cīnīties ar bezdarbu un inflāciju. Valdība nolēma cīnīties ar inflāciju. Un, kā redzam, ir guvusi labas sekmes. Šķiet, tagad ir pienākusi kārta bezdarba problēmu risināšanai… Gribētos ticēt, ka arī jaunu darbavietu veidošanā tiks sperti apņēmīgi soļi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija patēriņa preču tirgū ir labvēlīga, lats ir stabils, banku sistēma ir pārvarējusi pasaules finansu krīzi.
Problēma ir tāda, ka bezdarbs galvenokārt ir provincē. Citiem vārdiem, naudas plūsmas, kas apgrozās tautsaimniecībā, «skalojas» lielākoties galvaspilsētas bankas iestādēs. Bez tam tur ir koncentrēta liela daļa darbinieku, kas tiek atalgoti no valsts budžeta līdzekļiem. Budžeta darbinieku darba apmaksai raksturīga stabilitāte, taču atšķirībā no privātfirmām tā ir salīdzinoši neliela. Līdz ar to cilvēki, kas saņem lai nelielu, bet stabilu algu, ir visai ieinteresēti, lai saglabātos zemi cenu pieauguma tempi.
