Pirms dažiem mēnešiem no darba aizgāja Latvijas Lauksaimniecības universitātes ilggadējs darbinieks – visu cienīts un respektēts.
Pirms dažiem mēnešiem no darba aizgāja Latvijas Lauksaimniecības universitātes ilggadējs darbinieks – visu cienīts un respektēts. Tas ir šoferis ar 45 gadu darba stāžu Jānis Šīrants.
«Godīgs darba darītājs un augsta kultūras līmeņa cilvēks» – tā savu darbinieku raksturoja universitātes direktors Andrejs Garančs.
Arī Jāņa Šīranta darbabiedri piekrita direktora teiktajam un papildināja, ka Jānis labi saprotas ar kolēģiem. Ja pašam darba aptrūcis, tad palīdzējis citiem vai vismaz uzkopis teritoriju. Jaunie no viņa varot mācīties darba mīlestību, akurātumu un punktualitāti.
Kādā pēcpusdienā satikos ar Jāni Šīrantu un saruna raisījās par veciem laikiem un tikumiem. Vairāk nekā četrdesmit šofera darba gados ir vadātas daudzas studentu paaudzes, akadēmijas darbinieki un citi pasažieri, daudz kas piedzīvots.
Kā jūs no Rīgas nokļuvāt Jelgavā?
– Visādi man pēc kara gāja. 1952. gadā valsts dzīve palika it kā mierīgāka un es sāku strādāt akadēmijā par sagādes aģentu. Pēc diviem gadiem dabūju šofera apliecību. Tolaik trīs gadi bija jānobrauc ar smago mašīnu un tikai tad varēja sēsties pie autobusa stūres.
Kad sākāt akadēmijā strādāt, cik tai bija mašīnu?
– Divi «zissi» un viena «polutorka». Vēl rektoram un prorektoram pa «Pobedai». Un viens autobuss – salikts no «Ford», ar «gazika» motoru. To norakstīja tai laikā, kad RAF sāka ražot autobusus ar koka «ribām». Tajā bija divdesmit astoņas vietas. Mans pirmais autobuss bija ar rūpnīcas 602. kārtas numuru.
Cik ilgi ar to braucāt?
– Cik ilgi, neatceros, bet divas reizes to kapitāli pārtaisīju un nobraucu vairāk nekā miljonu kilometru.
Ko visbiežāk vedāt?
– Studentus. Uz praksēm, pieredzes apmaiņā uz Gorkiem, Oršu, Kijevu. Toreiz bija kolhozi, selekcijas un izmēģinājumu stacijas. Lepnākais kolhozs bija uz Polijas pusi – caur leišiem, pie Grodņas. Pēc Molotova – Ribentropa līguma agrākais poļu gabals pienācās krieviem. Bet vēl bija sakoptas ceļmalas, pirms kara stādīts augļu dārzs ar aprēķinu, ka starp rindām var strādāt ar tehniku un kaut vai labību sēt.
Vai jūs gājāt studentiem līdzi skatīties?
– Mani tas interesēja, un es gāju līdzi. Vēlāk jau smējās: ja kādam ir neskaidrības, lai prasa man. Šoferim ir svarīgi radīt studentiem tādu izjūtu kā armijā: mēs būsim viens. Ar studentiem man nekad nav bijušas domstarpības. Piemēram, braucām ekskursijā uz Krimu. Ceļam abās pusēs – vīnogu dārzi. Studenti prasīja: šoferīt, apstājies, mēs iespruksim un salasīsim. Nu, apstājos arī. Bet tur ceļmalas noaudzētas ar kokiem, apakšā – mazi, biezi krūmi. Tu brauc un neredzi, kas aiz tiem. Studenti sāka vākt vīnogas, bet iznāca vīri ar šautenēm. Dabūjām mukt. Taču izrādījās, ka ogas drīkstējām lasīt, jo dārzs skaitījās novākts. Vajadzēja tikai ar sargu sarunāt.
Cik ilgi bez atpūtas esat braucis?
– Esmu braucis arī 24 stundas bez pārtraukuma. Bija reizes, kad ātrāk gribējās nokļūt mājās. Gadījās arī kāds uzspiestais brauciens. Kādreiz praksē pie mums brauca ārzemju studenti: ungāri un vācieši. Parasti viņi vilcienā iekāpa Rīgā. Bet vienreiz noteica, ka vilciens Rīgā nestāvēs un studentiem jābūt Ļeņingradā.
Mēs ar diviem autobusiem aizbraucām uz turieni. Tur saka: nē, nē, vilciens būs Rīgā. Laika – divpadsmit stundu. Zināju: ja «meitas – pa labi, puišus – pa kreisi» izlaidīšu tikai vienu reizi pie Pleskavas, tad var pagūt. Atbraucām Rīgas stacijā 20 minūtes pirms vilciena.
Vai, atbraucis mājās, sakrāto miegu izgulējāt?
– Neprasījās. Citi gan «kreņķējās» par gulēšanu. Kad biju jauns un transporta bija mazāk, man pat naktīs labāk patika braukt. Tagad gan vairs ne. Milzīgs transporta blīvums, nepārtraukti uguņi acīs. Saka, ka dienā uguņi pasargā. Šoferim traucē. Ja pretī viena pēc otras nāk piecas mašīnas, es vairs savu pusi neredzu.
Vai avārijas ir bijušas?
– Nē. Ko nozīmē avārija? Es vienreiz vedu kāziniekus uz Daugavpili. Ar visu jauno pāri. Pie Ķeguma mašīnai notrūka virzulis. Tā ir avārija!
Tātad jūs visādus pasažierus esat vedis?
– Tā bija. Man saka, esot kārtīgs cilvēks, nepiedzeršoties, podus nenogāzīšot, tāpēc jāved. Citi var visādus «pigorus» taisīt, kādu «šļuku» ieraut, bet šoferim vienmēr jābūt ar skaidru galvu. Jāprot sevi akumulēt, koncentrēties kā sportistam. Es to varēju.
Un kā bija ar braukšanu svešā pilsētā?
– Profesionālās iemaņas… Parasti bija karte, bet, ja vajadzēja, varēju svešai pilsētai izbraukt cauri pēc intuīcijas. Piemēram, Ļeņingradā man pat karti nevajadzēja: braucu kā Rīgā.
Kādi braucieni jums labāk patika – garie vai īsie?
– Garie. Uz Karpatiem braucām pat divreiz gadā. Savienība liela, Krievijā varēja justies droši. Tālākais laikam bija uz Krimu. Kādreiz Kuršu kāpās varēja jebkurā vietā apmesties. Es pat Sāmsalā divreiz bez dokumentiem biju. Sagāja cilvēki uz prāmja, robežsargs prasa: ko tie studenti darīs otrā pusē bez autobusa? Un, ja ir autobuss, tad arī šoferim jābūt!
Starp citu, vienreiz mūs noķēra Kuršu kāpās. Karstā laikā bijām. Visi sauca: šoferīt, apturi, gribam peldēties! Kā iegājām jūrā, robežsargi klāt…
Laikam nosprieda, ka jūs esat ienaidnieka desants.
– Tā jau bija. Komandantūrā trīs stundas skaidrojāmies.
Kādreiz, autobusos braucot, dziedāja…
– Jā. Īpaši īsajos divu trīs dienu braucienos. Kad pēdējās reizes braucu, dažas grupiņas dziedāja. Nobrīnījos, ka ir vēl latviešu cilvēki, kas uzdzied.
Bet tam jānotiek dabiski, bez piespiešanas. Man nepatika, ka, naktī braucot, grib ar mani sarunāties. Es teicu, lai liekas mierā un guļ. Arī pēc operācijām cilvēkiem neļauj runāt, lai nezaudētu enerģiju. Man jāatbild, un tas traucēja. Un vēl: šoferis parasti izvēlas cilvēku, kurš sēž blakām. Mums pat nav jārunā, bet viņš mani uzlādē. Kā tas notiek, nezinu.
