Slepkavība Gulbenē satricināja visu valsti un kļuva par aktuālāko tēmu – tiek pieprasīts nāvessods, mūža ieslodzījums, tiek runāts pat par linča tiesu –, taču jebkurā gadījumā noslepkavotos cilvēkus vairs nevar atdzīvināt.
Slepkavība Gulbenē satricināja visu valsti un kļuva par aktuālāko tēmu – tiek pieprasīts nāvessods, mūža ieslodzījums, tiek runāts pat par linča tiesu –, taču jebkurā gadījumā noslepkavotos cilvēkus vairs nevar atdzīvināt. Sabiedrībā tas atstājis naidu, līdzjūtību, sāpes. Patiesībā nežēlīgas slepkavības valstī notiek gandrīz katru dienu, jo pati sabiedrība dzīvo vardarbībā. Vīrs nogalina sievu, māte – bērnu, bērns – vecākus. Pie šādiem gadījumiem mēs esam jau pieraduši, tāpēc tas vairs nerada satricinājumu, izbrīnu. Bet tajā tā ir vainojama gan sabiedrība, gan valdība.
Valstī vairāk kļūst pusaudžu, kuri lieto alkoholu, narkotikas. Pieaug viņu veikto noziegumu skaits. Vai tiešām tur ir vainojamas tikai televīzijas pārraides? Bet kur tad paliek likums? Kur paliek tie, kas ir atbildīgi, lai skolā pusaudžu rīkotajos pasākumos netiktu lietotas narkotiskās vielas un pieļauti grautiņi?
Arī liela daļa cilvēku nespēj atrast sev vietu sabiedrībā. Nav brīnums, ka bērni daudz laika pavada pie televizora. Ārpusklases nodarbību organizēšana skolai prasa līdzekļus (taču to bieži vien nav), un ne visi var atļauties apmeklēt pulciņus citur. Daudziem bērniem ar nežēlību nākas saskarties savā ģimenē (visbiežāk vecāku strīdos). Bet ko citu lai dara jaunietis? Mācīties, lasīt grāmatas? Tam visam ir nepieciešami līdzekļi. Valsts ir pierādījusi, ka tai nevajag gudrus, izglītotus, kulturālus cilvēkus. Šodien zināšanām nav vērtības, jo visu nosaka nauda (to pierāda, piemēram, «slavenību», situēto bērnu uzņemšana augstskolā bez konkursa). Beidzot augstskolu, grūti ir atrast darbu, tāpēc nav brīnums, ka uz ielas var satikt sētnieku, apkopēju, «bomzi» ar augstāko izglītību. Valstī viss ir kļuvis par preci, pat cilvēks. Valstsvīram niecīgi šķiet 200 līdz 300 latu, bet «parastajam» cilvēkam jāiztiek ar 52 latiem – jāsamaksā par dzīvojamo platību, komunālajiem pakalpojumiem, jāpaēd, jāapģērbjas, jāizglītojas (taču lielai daļai šī alga ir vēl mazāka). Šie izdevumi, kas jāsedz ikvienam Latvijas iedzīvotājam, daudzreiz pārsniedz ienākumu minimumu. Tā taču ir ņirgāšanās par cilvēkiem!
Ja cilvēkam ir nauda un augsts stāvoklis sabiedrībā, viņš var izvairīties no soda par zagšanu, slepkavošanu. Viss valstī notiekošais kalpo par piemēru jaunajām paaudzēm, tāpēc nav brīnums, ka cilvēks kļūst nežēlīgāks, vienaldzīgāks. Cilvēkam ir nepanesami dzīvot šādā valstī, sabiedrībā, dzīvot ar domu, ka tu neesi nevienam vajadzīgs, katru dienu redzēt ģimeni ieslīgstam nabadzībā un nespēt tai palīdzēt. Visi likumi un cilvēktiesības šādos gadījumos klusē. Iespējams, arī tāpēc valstī pieaug noziedzība. Cilvēks izgāž dusmas uz citiem, nogalinot viņus, pievērš sev uzmanību: sabiedrība, kas vienmēr viņu atgrūdusi, ir šo cilvēku beidzot pamanījusi, tāpēc vairs nav svarīgi, ar kādiem līdzekļiem tas panākts.
Ja arī turpmāk valstī būs vienaldzīga attieksme pret notiekošo, nelikumību, korumpētību un turpināsies ētisko vērtību noliegšana, tad nākotnē citu valstu vidū Latvija varēs izcelties kā alkoholisma, narkomānijas, noziedzības un nabadzības valsts.
Jana Trahimoviča, 18 gadu veca jauniete
