– Šajā mācību gadā sāku mācīt 5. klasi. Pirmo reizi manās rokās nonāca jaunā grāmata «Praktiskā ētika».
– Šajā mācību gadā sāku mācīt 5. klasi. Pirmo reizi manās rokās nonāca jaunā grāmata «Praktiskā ētika». Domāju, tad nu mēģināšu ar to strādāt, bet… Praktiskā ētika ir ļoti laba lieta, taču tai ir vajadzīgas saknes. Es tās atrodu kristīgajā ētikā. Tas ir pamats! Ja tas ir, būvēju šo māju tālāk. Un izdodas labi. To tagad redzu 7.b klasē – šie skolēni mācījās kristīgo ētiku no 1. līdz 5. klasei, ar viņiem esam apguvuši Veco Derību, Jauno Derību, galvenajās līnijās izskatījuši apustuļu darbus. Un tagad par šīm ētiskajām vērtībām man ir ļoti viegli runāt, jo bērniem ir skaidri pamati. Man patīk viņu nopietnā attieksme pret ētiskajām vērtībām, kas ir citādāka nekā klasē, kur nav bijis kristīgās mācības stundu.
Kristīgās mācības iedarbe ir apslēpta cilvēka acij. Apslēpts ir tas, ko dara Dieva vārds, kā viņš cilvēka sirdi un dvēseli sagatavo. No pirmās klases mēs mācām ciparus, turēt rokā pildspalvu un vilkt svītriņas, tāpat arī ētiskās vērtības jāmāca, sākot ar pirmo klasi.
Mēs pārrunājam, kas ir Dievs. Tā ir mīlestība. Kāpēc tā ir vajadzīga un kur mēs to varam saņemt? Vai mēs to varam nopirkt vai zemē atrast? Un atbilde ir: tās ir vērtības, kas zemē nemētājas, tās ir jāiegūst. Varbūt bērniem kaut kas arī piemirsīsies, taču patiesie dvēseles augļi – mīlestība, līdzjūtība, sirsnība, viesmīlība, pacietība, lēnprātība, kas dara cilvēku skaistu, –saglabāsies.
Nereti cilvēkiem gribas izcelties vairāk ar negatīvo. Liekas, ka esam lieli, vareni, nodarām otram pāri, jo viņš ir vājāks. Priecājamies, ja no mums baidās. Tas raksturīgi tīņu vecumā, bet pārņem arī mazos bērnus. Arī viņiem gribas justies lieliem, varenākiem, nostāties pret kādu. Te esmu es, un tu uzmanies!
Jāiemācās saskatīt negatīvo un tam pretī – labestību kā vērtību. Tā šodien zudusi, sevišķi televīzija pārsātināta ar vardarbības ainām. Pieaugušais to uztver kā labā un ļaunā cīņu, priecājas, ka labais ir uzvarējis. Bet kā šī uzvara iegūta? Tā ir cīņa, kad cits citu iznīcinām. Vai iznīcinot esam ko mainījuši? Nē, mēs esam tikai pazaudējuši.
Katrā cilvēkā mājo labais un ļaunais. Ārējā, fiziskā cīņa ir vajadzīga tāpēc, ka cilvēks to nav izcīnījis sevī. Labajam ir jāuzvar cilvēka sirdī, tad nebūs arī fiziskās cīņas. Tāpēc jau kristīgās mācības stundas būtu katram vajadzīgas.
Labestība nepieciešama skolēnu un skolotāju savstarpējās attiecībās. Ja skolotājs nāk ar šādu attieksmi pret bērniem, viņus nepazemo, patiesi mīl, tad bērns mācās arī no šīm attiecībām. Viņš vērtē un saka: tad es jutos labi.
Stundā analizējam, diskutējam, bērni pamato savu domu. Mēs runājam par to, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savām domām. Ir bērni, kuri nāk no ģimenēm ar smagiem dzīves apstākļiem, viņi jau piedzīvojuši lielas grūtības, ir daudz jūtīgāki. Kas sāpes pats ir izjutis, spriež nopietnāk, var pamatot, kāpēc dzīvē notiek arī dramatiskas lietas.
Katrai stundai esmu sagatavojusi kādu tēmu, bet rodas jautājumi un stunda aiziet citā virzienā. Ikvienai tēmai ir jāatrod īstais brīdis, kad par to runāt.
Kristīgo ētiku mācās bērni, kuru vecāki iesniegumā rakstījuši, ka to vēlas. Bija gadījums, kad mamma nebija rakstiski izteikusi savu vēlēšanos, bet meitiņa nāca slepus uz šo stundu, jo viņai ļoti gribējās piedalīties. Bija grūti saprast, kā man pareizāk rīkoties. Meitene lūdza: – Skolotāj, es tikai pasēdēšu, gribu paklausīties, es netraucēšu! Sapratu, ja bērns jūt, ka tas viņam ir vajadzīgs, tad šai izjūtai ir jāuzticas. Es vecākus nenosodu, jo viņi īsti nezina, kas te notiek. Es gan esmu viņus aicinājusi savās stundās, bet viņi ne reizi nav bijuši. Domāju, ka vismaz bērni mājās pastāsta un vecāki viņus uzklausa, jo ir bijuši gadījumi, kad vecāki man teikuši paldies. Priecē, ka šis darbs ir vajadzīgs.
Patīk strādāt 3.c klasē, jo tur arī skolotāja vienmēr piedalās – sēž, dara savu darbu, bet jūt arī mūs. Ja mums ir lūgšana vai dziedam dziesmiņu, tad arī viņa pieceļas un mums pievienojas. Tā es skolotājus, savus kolēģus, mācu, un viņi arī tā dara, jo Dieva priekšā mēs visi esam bērni.
Nav jau nepieciešams palikt par fanātiķi. Reizēm daži ir pārlieku reliģiski: to nedrīkst un šo nevar, mana ticība ir labāka par tavējo. lielākas kļūdas nevar būt! Neticīgais stāv blakus, un ko viņš spriež? Un ja vēl nesaprašanās ir garīdznieku vidū? Domāju, ka mums nav ko dalīt, jo Dievs taču visiem ir viens. Lielums izteikts tikai kalpošanā. Par skolu runājot, esmu tiem mazajiem kalps. Mani novērtēs, kad būšu savu darbu padarījusi.
Bērni ir jaukākā sabiedrības daļa. Cik viņi ir mīļi, cik viņi ir patiesi! Var pienākt un samīļot, un viņi to dara bez jelkāda aprēķina, godīgi un mīļi. Ja mēs, pieaugušie, bez aizspriedumiem un izlikšanās varētu pienākt cits citam klāt! Kad mēs to varēsim, Viņš teiks: tu esi liels. Liels var būt tikai tas, kas spēj piedot un mīlēt.
