Nu jau varam teikt: ak, tas taču bija pagājušomēnes, kad uz Latvijas nozīmīgākajiem ceļiem savu protestu valdībai un Saeimai pauda zemnieki.
Nu jau varam teikt: ak, tas taču bija pagājušomēnes, kad uz Latvijas nozīmīgākajiem ceļiem savu protestu valdībai un Saeimai pauda zemnieki. Jā, laiks ir pagājis, putas nosēdušās, un pāri palicis tas, kas palicis. Ir valdības lēmumi, ir likumu projekti, ir aizliegumi ievest svešu un indīgu produkciju. Valdībai un Saeimai radusies apjausma, ka zemnieks nav tīrumu urķis, kurš negrib vai nemāk redzēt tālāk par savas sētas mietu. Zemnieki spēj gan vienoties, gan konkrēti un tieši formulēt savas prasības un aizstāvēt tās. Un ir vēl kas – zemnieku ierosinājumu grāmata, kas protesta akcijas laikā uz Elejas šosejas ceļoja no rokas rokā visā tehnikas un cilvēku plūsmas garumā. Tajā tika iegrāmatots tas, ko zemnieki juta, vēlējās, prasīja. Iespējams, ka tagad ieraksti būtu citādi. Taču tajā dienā viņi rakstīja tā:
«Nost ar Eiropas Savienību! Prasām tirgus aizsardzību visiem lauksaimniecības ražojumiem!»
«Vili, sakārto lauksaimniecību! Ja nebūs problēmu mums, nebūs arī tev!»
«Valsts nevarot iejaukties privāta uzņēmuma darbībā, lai piespiestu samaksāt lauciniekiem par nodoto produkciju? Bet valsts uzņēmums «Latvenergo» zemnieka privātajai saimniecībai elektrību var atslēgt?»
«Vai iespēja ievest Latvijā graudus miltu produkcijas veidā, kam atļauju dod Zemkopības ministrija, nav sava veida Trojas zirgs?»
«Kāpēc zemnieks Latvijā ir tas, kuram bezierunu kārtā ir jāpilda visi likumi un lēmumi, arī jāmaksā milzu procenti par kredītiem, bet lielie pārstrādātāji vienā mierā var palikt zemniekam parādā mēnešiem un par to nemaksāt procentos ne santīma?»
«Necienījamā valdība! Negodājamā Saeima! Nemīlētais prezident! Atcerieties! Jūs dzīvojat no mūsu pelnītās naudas. Un dzīvojat pārāk trekni. Bet tas nebūs mūžīgi. Jūs smagi samaksāsiet par tautas piesmiešanu. Mēs neesam muļķi, mēs esam ļoti pacietīgi. Bet mērs ir pilns.»
«Vai kāds var paradīt saimniekošanas aprēķinu paju sabiedrībai, kam, lai iedotu vienu latu cilvēkam algā, divi lati jāatdod kungiem nodokļos? Tam, kas to parādīs, došu sivēnu dāvanā!»
«Mēs esam pret vecajām, lētajām desām! Mēs esam pret kontrabandas šņabi!»
«Ministr, neaizmirstiet, ka šis ir ābolu gads, un augustā tepat var būt ābolu audzētāju protesta akcijas! No 1. augusta līdz 31. decembrim jāaizliedz Latvijā ievest ābolus!»
«Mēs prasām:
– noteikt minimālo iepirkuma cenu visai lauksaimniecības produkcijai;
– graudus valsts rezervei iepirkt no pirmās ražas vākšanas dienas;
– izstrādāt pastāvīgu subsīdiju nolikumu vismaz desmit tuvākajiem gadiem.
Iznīcinot vienu lauksaimniecības nozari, valdība iznīcinās arī visas pārējās, jo graudi, piens, gaļa ir saistīti. Nevar ražot pienu un gaļu bez labības, bet bez cūkām un govīm nebūs, kam atdot graudus;
– lauksaimnieku peļņas nodoklis nedrīkst būt tāds pats kā «krutkas» tirgoņiem un baņķieriem;
– Zemkopības ministrijā atļaut strādāt speciālistiem ar zemkopja domāšanu. Vecajiem jāiet pensijā;
– sodīt pārstrādes uzņēmumus, kuri nepilda ar zemniekiem noslēgtos līgumus;
– apturēt lauksaimniecības zemju izpārdošanu ārzemniekiem!»
«Jāizveido no lielajiem graudu uzpircējiem neatkarīga valsts finansēta graudu kvalitātes vērtēšanas laboratorija.»
«Esam kopā ar jums, lauku cilvēkiem. Arī mūs sāpina Latvijas lauku aizaugšana un nabadzība. Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra darbinieki.»
«Pieprasām pieņemt likumu par to, lai budžeta iestādes iegādātos un izmantotu vienīgi Latvijā ražotus pārtikas produktus.
Pieprasām, lai 40 dienu laikā pie visiem muitas punktiem tiek uzceltas noliktavas pārtikas preču pārkraušanai un kontrolei.
Prasām atbalstīt zemnieku kooperatīvus graudu kaltēšanas un uzglabāšanas iekārtu celtniecībā.
Prasām izdarīt izmaiņas likumā par zemnieku kooperatīvu aplikšanu ar nodokļiem.»
Ierakstu grāmatā ir daudz, vēl vairāk – zemnieku parakstu, jo ir lietas, ko par neatliekami risināmām uzskatījuši vairāki zemnieki, pat veselu pagastu apvienības. Pirmajās pēcakcijas dienās par laucinieku prasībām runāja, tās apsprieda, apsveica un nosodīja, tās solīja un pat kāds varbūt arī centās pildīt. Taču laiks iet, nāk jauni un svarīgi notikumi, un pagājušā iespaidi izbāl, aizmirsts arī kaut kas no solītā…
Šodienas acīm raugoties uz Elejas šosejas notikumiem, kāds ir pats galvenais zemnieku ieguvums? Viena Saldus rajona zemniece teica īsi:
– Mēs noskaidrojām, kas ir kas, kuri ir patiesie zemnieku interešu aizstāvji un kuri aiz mūsu mugurām cer uzbūvēt savām interesēm atbilstošu kārtību, un kuri vēlas stingri turēties pie mīksti iesēdētiem krēsliem. Mēs izgājām nenovērtējamu šādu valsts mēroga akciju organizēšanas skolu. Un neviens gan neņemsies apgalvot, ka nākotnē tādas vairs nevajadzēs, jo mēs taču ejam uz Eiropas Savienību. Bet par to, ka arī tur tās lietas nav atrisinātas, liecina traktori un salmu ķīpas uz lielajām šosejām.
